Nedaudz izmirka kājas, bet tās pavisam vieglas ir, arī tagad un pa ceļam – vieglas kājas.

Un pļavas pilnas stirnu, kas pavasari ieož...dzērves, miglas krāsā, pavisam miegaini vēl balstās uz vienas kājas, bet tomēr jau stāv, kamēr mans pirmais tauriņš, manā mūžā dzeltenākais, izbauda pamošanos, bet es...laikam esmu iemīlējusies. Nu ne jau tā – no jauna, bet īpaši tā...

..pēdējā laikā tā diemžēl ir satraucošā vientulības sajūta. Nez, vai tas pimsvecākaipalikšanas drudzis, vai kāda cita priekšnojauta. njā šeit arī man kaut kā labi...paceļu cibai vāku un paslēpjos un pameklējos, un atstāju nospiedumus..