uz mana loga nolaidies liels ods...ai, nē, kamēr saņēmos rakstīt, viņš jau aizlaidies, bet domāju, tāds varens tas knislis-nolido taču milzu attālumus. Kaut gan, kas viņam, vējš taču nes. Apkārt man šodien daudzi tādi sagrauti, es-iegrauta...bet zīmes uz papīra griežas...lai griežas, pie velna tās zīmes...es laimīga sagaidu e-pastu, un labi vien ir, kad ir ko sagaidīt, jo nevar bez gaidīšanas...vārdi karājas gaisā, man patīk vārdi, tie man svarīgi un es domāju, kā pateikt-ačgārni, savādi vai pareizi, bet galvenais jau ir patiesi. Savus mīļākos vārdus es ielieku ķešā un staipu līdz`...vai varbūt apsienu ap ausīm gluži tāpat kā smaržas ap degunu...bet jūs jau zināt-patiesībā viss notiek smadzenēs-visādas rievas tur...mirstīgiem nestāstiet par zonām un segmentiem....logā tikko vabole ietriecās....