Sunday, June 15th, 2008

Time	Event
12:25a	gobza nonāk lauskās un atver acis par daudziem patīkamiem pārsteigumiem, bet tie nevedas uz visām pusēm vienlaicīgi, tāpēc es atkausēju sirdi un laižos lapās ar galvas kātiem un melnīgsnējām beretēm, kas ar lapu kātiem manas ainavas iznēsā pa atvērtiem logiem un rausta mazas mazuta strutas ar batutu un laimes lāci mudīgi sazagtos un novērotos mednieku liepājniekos, ko ar gudrības bravūru varētu arī nomeklēt un nomaketēt mūsdienu labajos aizgalda zinātniekos un lustru paviljonos un marionetes to viu bija tik labi sakārtojušas, ka manas aizsmakušās ausis bija ar labu roku atpogājamas un tad es arī metos strīdīgos medniekos un liepājas metalurģizētajos ierakumos un nolaidos no morras kalna melnos lindrakos un atdzesēju mūsdienas kā pēckara garša ar dsl mamutu uz auss un dumjais ierakums medīja manas māsas, lai tas varētu nākt atmiņā kā gana piedabīgs un nodomātās ierakumu gāzēs es atspulgos uzplaiksnīju un dienas pēdējo cisternu manas iekšas bija atpogājušas un tas laidās no mūsdienām laukā un laida mamutus pret straumi un gaidīja, kad tas visiem iepatiksies un laidīs modernas lēdijas barot medaljona staignāju un gribētos jau kādreiz manas iesnas atkal salikt pa protagoriem un iemīlēties sienas kaudzes labajā stūrī, bet tas mūs nepasargā no mūsdienām un liesmas ir tik skaļas, cik skaļas ir modernās baletristikas nomenklatūras ar maisu ap galvu un iedunkātiem sindromiem mēs laižamies vējos un laižam mūsdienas pa kraju, lai tas iegulst un nenēsā maikas uz galvvidus lieliskajā ierakumā un gaidīt jau var dažādas iemeslu stabules, bet tikai no manas iekšējās patiesības es varu atkal attapties un laisties mūsdienās ar pelgajas tanti un lustru uz azaida mūsdienas mūs atkrevelē un nelaiž vaļā ar to baritona medaljonu, kas bija mūs atkal atpircis no staignāja un tagad manas iekšējās balsis bija to visu nomazgājušas, lai tas visiem pietiktu un apnktu, bet nejau uzreiz kā kādreiz bija iemanīts izlikties par sterilu (Comment on this)
2:13p	burkāni izvijās cauri un apsēdās, lai dotu ceļu raķetēm. nē, tās būs utis, kas mūs sitīs, tāpēc steigsimies ātrāk un nenāksim atpakaļ. es biju vienreiz piesējies pie krēsla un netiku pie plīts, nē, netiku, bet visiem pietika drosmes, bet man nepietika, tāpēc es skrēju un rāvos, bet beigās turpat vien nonācu. nākamo dziesmu veltīsim veltai un dadzim no vārnām brīviem statujetu un bruņu veltnīšu medījumiem, ko bija sazvērējis un sasvēries uz viena tāda tilta siguldā meža malā katlakalna un domas raujas un neļauj staigāt un tad zālē ietinies mūžavecis un nedienu brīvais vilnis manas iekšas nebija sazvērējis un iedegās medusmēneša luksafors un es nebiju tik dziļi sakaplēts, lai tas ietriektos manās nāsīs un es biju tad jau atkal atpakaļ sazīmēts, lai ar visiem riebumiem manas iekšējās dzīslas bija un atkal pazuda un nievājoši mūs visus tas atspoguļoja, jo es biju un atkal izkritu un dienas palikusī daļa mūsu vezumus nevar sazvanīt, bet tikai ļaunums mūs visus atkal noliek pa vietām un domas laižas pakaļ mūžseniem vairogiem un dienas beidzas ar liesmu pavēni un paskaties, kā skafandras medī manas mazās iekšējās dziedzeru nospiedumu knēveļus un ienes maizes atspulgā divas trešdaļas ētera un tas nu ir visiem piegriezies un dainas skapī labi ja kādreiz vispār to iespējams, bet ne tikai un tolaik, kad ar viesiem iznāca cīkstēties es biju un atspulgā iznācu lejas saksijā un domas pavilkās uz visiem ierakumiem un domas ir tik dāsnas, lai ar to greizo sakpīti manas iesnas bija nobendētas un ienesa mūžsenos ierakumos un tad es atkal atspulgojos iekšā un ārā tik maziņš biju palicis un nelikos zinis par mošķiem debesīs un dienaszagļu palagiem uz galvas mediāniem un noliesmotiem nodomu kvadrātiem un liesmu pievilkšanas spēkiem, ko bija ar gaismas pakavu uz acs manas iedomu pāvesta nodomāšanas sinhronās debīlijas nomazgājušas un darīja to tik lieliskā sērdienībā, ka ar vairākiem nodomu badmintoniem manas iekšējās asiņošanas mauruškas ar viesiem mani nebija sazvanījušas un tagad es biju atkal darījusi tik daudz, lai visiem nebeigtos staignājs uz purva malas un iegarenos mūžsenos medaljonos un novembra krastmalās ar visiem tas bija pa ceļam sazvērots un nedienas manas iekšas bija tik skaļi sazāļojušas, ka tagad un tikai tagad es varu novembrī iznākt krastmalā un dienas pievakarē es biju arī tik tālu iznācis, ka nevienam resnajam hercogam mani nevajadzēja iznest pastaigā, bet tad es atkal atgriezos novembrī un dienas palika par pāvesta sklerozēm, bet es par to ne nieka un tikai un tad jau atkal es biju visiem pieriebies un darīju skaistas dienas bez mīlas un bez trejdeviņiem novembra dālderiem, ko bija ar to visiem nomontētas sejas un tagad es biju jau iejūgts novemberī un darīju skaistas novembera dienas un naktis ienāca mūžsenos novemberos un iegāja skaistās novembera sēdēs un es biju novemberis un tagad tas novemberīgais lietus mani atkal bija atpestījis un es varēju noiet kā klaburčūska no ceļa, kur daudz trotuāru un dienasgaismas novemberīgais sienāzis (Comment on this)
4:08p	kad nav tas varoņdarbs, tad viņa nav, bet tikai beretes atnāk paspiest roku, bet es neņemu pretim, jo tas no visiem ir iznācis un aizlīgojis tālu prom, kad nonāk ķeselē maruzīte, tad uzplaiksnī mundierī ievīstītas medaljona sienas un es gribu pabeigt stamburu un domas izliekas par nelieliem sinodiem un dodas uz lauku pamest grēdu gaisā un ierunāties, tie esam mēs, kas rokas gaisā pacēluši izliekamies par sienas marionetēm un dienas iekavētajā daļā mēs uzliekam rokas uz gurniem un laižam iekost pa desai barabānā un lieldienu cīruļotajā gaismas paviljonā un iegarenos mundieros, kas ar gaismas pekli uz apvalka ir mani nogribējušas ar visiem viesiem un lustru pakaļējām lampām un nodun viens tāds baigais ierakums un tad uznāk melnas medūzas uz uzacs un neļauj elpot ar kodumu pēdām un laižas uz apmetni mesties uz rētām kā nasks ir nemiers tā izklājas odi un laižas un kodumi un laižas mestas baravikas iznāk klajumā un laižas medaljonos un ielaižas ūsās un karūsās un neldrēs irbenājos un liesos pulsējošos kaklasiksnu bulvāros, lai tas visiem pietiktu nevienlīdzības zīmētās starās un gobziņam iznāca melnas ielikteņu balvas ar kakla siksnu skriemeli un diendusu uz aplodas un iesmaržotas nedienas ar medu cīnās pieckapeikas un kupjūras nevar mani panest uz ateljē, bet tikai vienos vārtos tas viss mūs izgandē (Comment on this)

<< Previous Day

2008/06/15 [Calendar]

Next Day >>