[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Wednesday, May 30th, 2007
| Time | Event |
| 10:54a |  gan jau visiem pienāks tas brīdis, kad brīvā plūsma atsaldēs. gan jau visiem būs no manis māksla, ka to vajag iesaldēt. nebija daudzas šādas govis labi sastapušās un tagad to nevajag domāt par kraukļiem un dumajiem dienestiem. goda vārds došu jūsu vārdam brīvību un gaujas parks to visu nocels no pieres. es jau nometos un daudzas reizes gabaldarbā ieskrējos, jo no maizes cepumiem un gandarījuma manas iesnas nevar sastapties. nekad vēl draugi nav bijuši tik nemierīgi, lai drostalas sastaptos kalna galā. es nometu kažoku un uzģērbu svītu un tagad ir divas iekšējas nekārtības. es domāju, vai nevajag nomest laimes kreklu, ko no matrožiem atņēmis svīteris. došu jums kalnu ar zemeņu dobēm un došos līdzi, līdz ietrieksies rudens. ļaujiet jums piebiedrot namdara spāres un došu ar galvaskausu nomušītas vāveres. nekad neļauj man piecelties. |
| 10:58a |  baisi randomā gaudo gauja un tagad to labi varat atmosties. nekad nav saules barankām pietiekami naudas lai to sastaptos un nemocītos slidkalniņa priekos. es jau atjēdzos un salaboju klozepāna sirdi un daudzas laimes nometu uz šosejas, lai smejas. kad no plastikāta draugiem nebūsi izcepies ārā, es laidīšu to salamandras groteskās izlietošanas sistēmās. kad daudzas skapja augšas nebūs nomaldījušās slidkalniņā un gailis nedziedās pāri, tad no krogiem iznāks sikspārnis un nometīs manas ārējās sikstas kapellas un dosies ziņot par brezentu un to nevajag atjaunot un glabāk ciešāk kopā, jo ar galvaskausu ziņu man pietrūkst skaitliska pārsvara, tāpēc es nevaru doties un ņemties baseina sirdī un gaisma nekad nav parādījusi sevi kā baseina čības un nelaime nebija saslaucījusi manas iekšas kas ar to būtu domāts. |
| 11:04a |  biedzot bekas nodeva manas šartās rozes un galvaskauss palika siksta kapellā. nodod visiem savas rokas un atjoz zirgu vaļējā malā. es iekliedzos un tas rada rosinošas ainas ar kapitulācijas iespējām un nevienādām iekāriena pogām. es nevaru sastapties ar kreiso krastu, jo tas nebija no devīzes par skraidīšanu plikam. nodod bisektrises un nama beigās un došanas beigtas nodošanas. dabas naudas piekrišanas domām manas iekšas nevar sadalīties bojāties un doties mežā krāmēt malkas. došu laimes kaklasiksnas un došu jums beigtas vāverītes un nodomu beidzamajā daļā bija ieradies klaustrofobisks namdaris un gaidīja skaļas runas pret manu sienu, kas izrādījās neviena, bet galvakausi labi izskatās uz maniem pleciem un domas laimes kaklasiksnas bojā pret visiem domu graudiem, kas ar kaklasiksnu labi saprotas un nevar sastapties laimes brīdī, jo tas labi iemūžinātu manas iekaisušās asaras. es jau nodevos galvaskausiem un tagad to nevar sadalīt pa bisēm, kas aro to beigas labas dienas skaita skaļas beigu vācelītes un nodomu beigtajās rindās es joņoju un dalu savas iekšējās vajadzības, kas galvas saskandinājuši un beigtās vardītes laiza pret grodu un domā par varavīksnes mārrutkiem, ko būtu labi pagatavot. |
| 11:53a | veltījums rakunčegam  skaties, kā pali tavas nāsis bojā. daudzas lietas ir nesaprotamas tāpēc, ka lodes ir no zelta un kraukļi skalda manu malku. dod laimei savas rokas un tā noplīsīs no kājām. gaidi kraukli atnākam, tam būs sejā lietus un gaisma pavirši raudzīsies uz liesmām un govis skanēs skaļā kreklā. dod man stabuli un dauzi sienu un dauzi daudzas dienas. godā bijušos un saules pinumus un krauklis atnāk piekakāt gultu. dodas ļaunas stārastes ganībās raudzīt biezokni un drastiskas biezokņu neiropatoloģijas nevar tavā ierakumā ievīstīties. nekad nav biežums bijis tik spožs, lai piesauktu laimes sniegu. un drausmas izkrīt no loga, lai padzertos un kliedz pēc savvaļas sniega. bet godam nav piemērots stalaktīts pieķēries un ar piemiegtu acis es smejos. gaida stiklainas rūtas no pārtikas nodaļas gaidīšanas svētku vakarā un gaidu es lietu ar lietussarga dievu un kailas bizbizmārītes lodā gar stiklu un raustās tv vizionārs un gaida, kad ietrieksies lietus nāsī vai kaklasiksnā un ļaunajā biruma grādusā un tad pacelsies un nolaidīsies biezoknis lielāks par pašu un lausks ienāks dzīvoklī un sakārtos mīļākās mantiņas un klaigās pēc pētersīļa un raudās uz ezera un gaidīs bisektrises mājās un nevarēs novaldīt cukurgraudiņu. es lidoju ar sārtām rozēm vaigos jau ir iestājies klusumus un krauklis pienāk pie durvīm tās atvērt un ieveļas senlejā citrons. es gaidu ar tarbu uz pleca pēc vakardienas un diendusa nevarēs iemājot pietiekami. es gaidu laimes piekritēja slazdu un nevērībā iedungāju pa nāsīm, jo tar ir lielais tēvijas karš, tas ir butafora ilksts nesis. |
| 12:04p |  beiruta bija pilna ar grābekļiem, tāpēc svētais gars apsēdās sasildīt rokas. pirksti bija noguruši un neklausīja, bet betas bija visvairāk pārsteigtās. es nejokojos, jo no galvas iznāk tīrais caurums. godam laime nepieplijās man, jo gaisma ir no visuresošiem grābekļiem sastindzināta. es joņoju un dalu savas pastmarkas un gavilēju pretējā virzienā, jo man nepietiek un es skaustos un dračīju draugus. nelaid manas iekšas tik tuvu savai ārprāta robežai, lai kautos ir vajadzīgs pārcilvēks, bet dienas ir tik mīkstas, ka tas no manis varat aizņemties rubli piecdesmit un gaviles nevarēs to nekad atņemt manai saulei. bojā gāja manas iesnas un daudzas tagad mani atmasko, lai bisektrises labi justos namdara jakas ielokā, bet tikmēr bojā gājušie un sala sasistie nāk ar gaismas pilienu uz jūras un nelodā gājuma beigās, jo piekrita un gaisma sastinga biežā sastingumā, bet logi, tie kreisie sastinguma grādi manas iekšas nevar sadrumstalot, jo tas nav beigtu varoņdarbu mijiedarbība, bet godam sasalusi naiva baisuļu tiriāde un gaisma nevar saprast, ko no manas iekaisušās drēbnieka dvēseles varat mūsdienas apkopot. es jau biju nomīzis no kārkliem un dievišķā varavīksne nebija to redzējusi, bet godam tas nekad nav parādījis domas pret maniem godiem un gaismas bija saskaldītas un nevietā izdomātas par visuresošiem gaismas paviljoniem, ko ar kraukli labi varat manā iemaņā izmantot un tad saskaldīt pa perifērijām un domas graudi ir labākie draugi, jo to batafānija un drosme nevar sastapties ar kraukli no jūgenstila ēkas mājas augšā ir skaistākas. |
| 12:12p |  burzma neizsita no līdzsvara gribošās mēles, bet nodeva sistemātiskas iemaņas manā dzēlumā. nekad nav bijis tik daudz guošas,lai to visu labi sasmērētu ar mēli. dod jau kārtējo graizījumu un tad tas izveļas manā iekaisušā miteklī. es izdomāju, kā no tā pataisīt skrejlapu un tas izdaiļoja manu mēli. es izdomāju gaismas baranku un tā lidoja tālākā vēdeklī. es biju uz divriteņa izbijies un nodomājis gadījuma sakarus un tad manas iekšas bija jau paslēpušās. nekad nedari brūnas lietas, jo to karstās galvas domā par sevi, bet no dibeniem atskan smiekli, jo gaisma ir aptrūkusies un tagad iestāsies ziema. es izbijos no konglomerāta un daiļas laimes izdaiļoju visu vasaru. tagad ir tikai nopietnas vērmeles un gaismas piezibsnītas papardes. domā kājas ieskriesies un dosies, es atņemšos no peisa un tad dod man karstas ugunis un daiļo laimi, lai to karstās pakulas ir visiem novienādotas ar katarsi un domas graudu un darīšanas iemaņas nevarēs nomedīt tikai galvenās iemaņas, kas ar mani tik daudz dzēra kvasu vasaras vakarā un domāju es vienreiz ietriek sevī karstu pakulu, lai skrejamais gabals un domas ar dziesmu domās tikai dievišķā maizē. es iedomājos idiotijas un gaismas pilis pilnas ar āmuriem un tad ziema izsvēpa mūsdienas ārā, jo tas bija patvarīgi un domas visiem iesējās āmurā kā enkura gals visiem piebižo galvas saskumušās prievītes. nedod man ieskrieties tik patiesības garajā barakudā, jo tas nevienam nevar palīdzēt nomērīt divas reizes garākas ainas. es jau iekrāsoju tavas iesnas un tagad tās ir nomelnotas no sienas, jo to galvenais sasniegums ir manā makā pārlieku ieraugāms. dodies uz taizemi un izroc tur burku, kurā būs saliktas dālijas. tais dālijās ieraugi burvi un prasi viņam prievīti, piesien tai govi, ej pastaigā un dāvini bērniem burvjus no durvju burkas, jo tas ir labi izskaistināts un es to garantēju kā lielu laimi. |
| 12:24p |  visiem pietiks vietas, jo tas ir noteikts likumā par vietas slieku. dod man naudu, lai pirkt varu. varu ar varu varu iegūt slavu. goda vārds tas ir tēvišķi. es slinkoju, lokos kā slieka, lienu uz vēder, dejoju vēderdeju, griežu vēderus, hamikariri, duru citiem garāmgājējiem plašā pūlī salūtu skatoties, duru sev mutē ar nazi duru kokos un asfaltā. es izmēru līmeni daugavā lecu lejā uz naža, duru sev augšā un apakšā, bet asinis atskaās raudāt. tās sarec momentā un lec un sarec momentā. es dievojos, ka labi nebūs, pienāks baigais gads, kad revolucionāras domas un krājkases lidos pa logu pret galdiem un demonstrantu galvām un jukas būs un labas iesnas un domas kritīs no gaisa un sitīsies pret ietvi kā galvu sit pret ietvi sazvērnieki cietumnieki nacisti un zelts no pirkstiem pil kā plēve sakarsēta un dēlēm uzlieta tās sačokurojas pamokas tad atmaigst un labas gaismas starmeši. godam labas ainas nevar vienmēr sabetonēt manās iesnās, jo gaisma sargā svētos slēģus un tie nodod ziņas eņģeļiem un dieviem un titāniem un viņu sievām. godam labas iekaisušas laimes nevar sazvanīt manas piebriedušās krūtis, jo tas labierīcībās nomentē un tad godam savvaļas laimes sasildītos piekrastes bambusos un gaismas priedēs nomet dieva laimes zarus un domas ir vienmēr divtik saldenas, kad nomelnojos ar gaismas preiļiem, ko biju sadzinis kūtī, lai kautu ar kaunu netikšu cauri, paņemšu cirvi un rupju maizi, kaisīšu sāli pār brūci lai aug lielas raženas ābeles un dod man ābolu pagrauzt un pasmaržot paduses, jo tas ir tas īstais moments, jo tajā es dzimstu un salstu no gaismas. ak cik šausmīgas smaida divas trejādas kājas uz pieres uz raguciema sliedēm, ragavās ar motoru ar stipriem nerviem un gaisīgu humoru. |
| 12:33p |  baritons ieskrējās pirmais, tad sekoja laba deja un tad beigas izcēlās ar īpašiem sindromiem un sirdspukstiem. gaisma izkliedēja manas ēnas, es iekāpu džipā un apstājos uz tās ēnas. tajā izrādījās dzīvs cilvēks, kas sāka pīkstēt, tāpēc es ātri apķēros un sāku regulēt spoguli. tajā spogulī es pamanīju menteni un ātri pie tās piebrauc. dežūrēja tajā naktī nastjeņka un galvu grozīdama klapēja ieslodzītos. es iekliedzos spalgā balsī, palīdziet, man šķiet es tikko nobraucu cilvēku un divas bākugunis uz viņas pupiem iezīmēja man ceļu uz morgu. tur es noguldīju to sabraukto ēnu un devu tai pēdējo reizi padzerties. tā kampa man pie rokas un es jutu, kā mani dzīvība atstāj, tāpēc ātri liku nākamā robā, izsisdams skatlogu izsnesos uz ielas, neko daudz neredzēdams uztaisu astotnieku sirdīgi spolēdams, tad izņēmu gavēņa līkumu un prom biju. pēc diviem mēnešiem mani izsludināja nacionālā meklēšanā, tika iesaistīts arī interpols, bet es biju veikls un pirms tam paspēju nolikt galus. tagad guļu kādā klusā kapiņā un domāju domas, ko nepaspēju pie dzīves. tādas labas lietas notiek bieži šeit manā galvā, man ir visas pasaules laiks un es to lietderīgi izmantoju. es nebraucu ar zagtiem žiguļiem, es neloku no trīslitra burkas. es vispār esmu kārtīgs skolēns savam krūšu kabatas lineālam, ko vidusskolas mat. skolotāja kā suvenīriņu iedeva līdzi gan pakaļiņu pakasīt, gan pakausīti, ne katru reizi zini, no kurienes nāk domas tās. |
| 12:36p |  beiruta bija mazliet aizcietējusi, bet es kūlos ar visiem spēkiem. domas grauzās ārā no pakauša un tālskata spogulis mani migloja. es gandrīz triecos visos stabos, bet tas nepalīdzēja koncentrēties. tad izlviku paciņu košļājamas gumijas, pabēru sāli uz stikla, ar veļas ziepēm notīrīju pakaļējo logu, izsaucu miliciju, sāku čurāt uz gājēju pārejas, tad pārzīmēju galvenās vadlīnijas, izcirtu tuvējo mežiņu, pienāca vakariņu laiks, es nokopu galdu, apmeklēju tualeti pa lielam, tad sāku skrāpēt debesis, iznācu no mājas kā debils saēdies visas tās tabletes, tad mani beidzot apcietināja un es varēju mierīgi kamerā sēdēt savas dienas. nekādi elektrības rēķini, par kuriem būtu jāuztraucas un līdzīgas lietas, jo visas manas mānijas bija mani atstājušas, bet to vietā nākušas citas. daba nemīl tukšumu, kā teica ļermontovs, bet dievs ir manā pusē un politika mani neinteresē. tādas lieliskas dienas es vadu un nevaru nociesties, kad tas man piestāvēs. |
| 1:11p | veltījums bukucītim  kad tu izkrauj savu kravu ar lielu sārtu rozā balonu uz palodzes tu nosēdies un ar gangsteri sarunājies. viņš tev stāsta tādas pasakas, kas ar zobu diegu sasienamas. tu pa laikam nozodz kādu tekstu un uzliec to par savējo. tad pietupies pie rensteles un vem no savas iekšas. tik garas ir tās garākās ainas, kas ar tramvaja sindromu vizinās. un gauja ietek daudzās laimes alās un gaida buku nojaucam no kalna. galva ir uz visiem viena, tikai burti saliekas kā siena un tad ar galvu sienā skriena sliena divas reizes pil uz iesma. un gauja lēkā zaļā krusā un ar maniem iesmiem tusē un ar galvas palīdzību zvēri ienes prātā mušpapīru. galma dāmas mani citē ar gariem bisektrišu virvēm un gaisma izliekas no mūsdienām ārā, lai gaismas virtuves skandālos pieblīvētos un nomaļus sasutētos es vienmēr varētu izmitināties garās skavās ap savu auru. es biju vienreiz jau nostiepies gar garšļaukus pievilkšanās spēku un visi mani iemesli bija divas reizes piegriezti. divas karātavas skaita naudu ap rajona baranku un dumjas burgundiešu slienas gaida baravikām lietu. dod man paviljona mierīgo gājumu un dusmas izlec ārpusē, kā to laikabiedri vispār iespēja. gaidu liesmas manās acīs liesmas tavās kabatās ir mierīgas un domā prieku, kaut nu nolītu kārtējais lietus. nejaudā piecelties, tāpēc ir visums un no manas piekusušās dvašas ir un paliek viengabalinība ar diviem pirmskara bērniem uz rokām, lai to varētu nodemolēt priekā. ļauj ar dusmu mākoni uz prieku laid man pieskarties ar slieku tavam lielam makam kabatam kam kakā rudas spalvas nemierīgā dzīvē vienmēr laimi aptēstas un pieblīvē. |
| << Previous Day |
2007/05/30 [Calendar] |
Next Day >> |