| |
[Mar. 30th, 2016|11:59 am] |
|
Ienākot šīs vēsturiskās ēkas mūros JAU jūtos slimāka. Neārstējami slima. Arī diskrētuma neesamība - pildu reğistrantūrā dokumentus, kādam vīriņam gaidītāju rindā nav pareizi aizpildīts, to atsauc un uzdod visādus privātus/veselības jautājumus; es stāvu blakus; tā kā gribētos paiet nost, lai cilvēkam nedaudz diskrētāk, bet tad pazaudēšu vietu rindā, kur ļaudis jau spiežas man mugurā (rinda pat ar visu piecmēnešu pierakstu ir ievilkusies uz nezināmu laiku). Klausos datus par viņa iekšām, funkcijām, slimībām. Sēžu, gaidu, caur gaidītāju gaiteni ik pa brīdim uz kušetēm izripina no narkozes vala nakosus pacientus, samocītus, pusnomodā. Skatos cita virziena. Ne jau tapec, ka nepatikami, bet tapec, lai cilvekam tiek kaut iluzors privatums. Briesmigi. |
|
|