| |
[Nov. 2nd, 2014|01:09 pm] |
|
riebjas, riebjas, riebjas tā doma, ka jāved bērns uz skolu. Kad e tagad 4 nedēļas pavadīja mājās ar plaušu karsoni, bija tik normāli. Mājas darbus izpildījām kopā un pārpildījām normas, bērns pats mācījās un bija gana daudz laika arī rotaļām. viss rāmi, viss mierīgi. un tagad atkal sāksies - kašķi, ņemtne, ar katru dienu bērns būs grūtāk pamodināms agrajā rītā un ar katru dienu no skolas mājās nāks nervozāks un nervozāks. skola jau it kā jauka, audzinātāji, mācību programma visai viegla, metodoloģija rotaļīga, bet kaut kā tā visa sistēma kopā - agrie rīti, saraustītās dienas, puse uz pusi viduvējas zināšanas ar pamatīgu psih stresu, prasība pēc nedalītas uzmanības un dalītas uzmanības sniegšana pretī, sodīšana, u.t.t., u.t.jp. |
|
|
| |
[Nov. 2nd, 2014|02:08 pm] |
daudzas lietas es mācos. no savām kļūdām vai citu. bet ir divi grābekļi, uz kuriem es kāpju un kāpju un parasti vēl pasaku, āā, redz, kur ir tas grābeklis, uz kura parasti es uzkāpju, varbūt neuzkāpt šoreiz? nāāā, davaj, kāpjam.
Viens ir došanās uz kādu jaunu vietu, adresi - kad es izpētu ceļu kartē, bet pēc tam paļaujos uz izjūtu un pa ceļam kāpju iekšā neplānotos transportos. rezultāts, protams, ir sūdīgs.
un tikpat sūdīgs rezultāts ir, kad virtuvē nodarbojos ar improvizāciju. Piemēram, tieši šobrīd sutinās toveris sabojātu spārniņu. uzdeva man uzdevumu. izdomāju, ka varētu pamēģināt šitā. padomāju, padomāju un radās nojauta ka dažādu iemeslu dēļ nebūs lāga. bet pamēģināt ta gribējās. Pirmajos mēģinājuma akordos jau kļuva skaidrs, ka tomēr nav lāga. un pats lābākais ir, ka šādu ar improvizāciju sabojātu ēdienu gadījumā "mēģinājums glābt" lietu noved pie vēl šaušalīgākām drausmām. |
|
|