| |
[Apr. 1st, 2012|12:16 pm] |
viena no tām pāris lietām, attiecība uz ko es jūtu nostaļģiju pēc padomju laikiem, ir telpas izjūta. Vsjo našo, vsjo majo. Tb. ka var brīv staigāt visur. ka sētas un ārdurvis ir vaļā. ka lauki nav nožogoti. ka uz ezeru var nogriezt tuvāko ceļu šķērsām pāri laukam, ka tad, kad vakarā sametas no kāda pakaļgājēja bail, var ielēkšot kādā kaktā, nevis kā tagad, kad visur durvis ar kōdiem, sētas, vārti ar slēdzeni, privātīpašums, kameras, suņi, sargi, kas negrib dzirdēt, kāpēc esi te iemaldījies (varbūt kāda problēma un vajag palīdzību?), tev, cilvēkam, atstāts tikai urbāns gaitenis pa kuru no savas guļvietas nonākt darbā un atpakaļ. Nē, nē, paldies devam, ka nav tik slikti, kā tajās valstīs, kur artūrlaika bruņiniekiem jau kopš 1000 gadiem pieder zeme ar simtiem ciematu un ciematniekiem, bet tik un tā, man šķiet, ka iepriekš bija tā, ka mēs būtu varējuši labāk.
vnk tajā rēnajā, lietainajā vakarā sanāca nokļūt bērnības rajōnā un tik skaudri iesvēlās tā pagājusī pieredze, romantizētais sentiments, kas cēlās, manuprāt, tieši no mūsu klaiņošanas. dienas, naktis, pilsētas visslēptākie stūrīši. laiks un telpa, ko iekarojam, kas pieder tikai mums. gribējās vēlreiz. bet nevar - visur vārti, kōdi, īpašnieki; parki un skvēri aizcelti ciet ar stiklotām EU lupat'n'aksesuāru bodēm. strādā, pērc, guli, strādā, pērc, guli |
|
|