| |
[Jan. 22nd, 2012|01:47 pm] |
|
Our Idiot brother: filma par Lebowski 15 gadus, pirms viņš kļuva par Big Lebowski :D Tiesa, arī pati filma ir pakāpienus 15 zem brāļu koenu veikuma, tāda nesarežģīta, banāli humorīga filmiņa 7dienas rītam. |
|
|
| Kikoriki |
[Jan. 22nd, 2012|06:00 pm] |
TV kastē rādīja tik brīnišķīgu multenīti. Tur bija auniņš, kas mēģināja būt labs, bet, kad nesanāca, izlēma kļūt slikts. Un tad viņš viss tāds kā Puškins sprogains, apmetnītī nakts aizsegā izgaismojās uz kalna kores mēnessgaismā, tā patosīgi un dramatiski, romantisma laikmeta labākajās tradīcijās, deklamējot savu sliktuma apņemšanos. Protams, arī būt sliktam viņam īsti neizdevās, varbūt vienīgais puķes sabradāja, bet tas nav tā pārāk īvl pačotīgi un izraisītos ugunsgrēku sivēnmeitene ļoti lietišķi apdzēsa ar viņa paša mantō. Tad nu viņi sēdēja uz lievenīša un puškinauniņš žēlojās, ka viņam tik labi bija tas mantō piestāvējis, tip, izskatījies tik vientuļš un draudīgs.
vienu vārdu sakot, varētu but gēte, bet padomju kultūrtelpā augušajam puškinskaja perspektīve viennozīmīgi precīzāka šķitās. Nevar būt, ka ingliš spīking kountrīz kaut ko tādu taisa, kāpēc? pagūglēju, abet izrādās, ka nikelōdeonam vispār daudz ko krievi taisa gan kā kopdarbu, gan arī kā autōrgabalus. un ir Nickelodeon un Nickelodeon Russia. :)
Lai gan šic man tomēr mīļāks. Estētika visa tāda un tā :D |
|
|
| ziņas cienīgs atklājums |
[Jan. 22nd, 2012|06:20 pm] |
esmu atklājusi ne tikai savu otro mīļāko virtuves priekšmetu pēc mikroviļņu krāsns, bet arī savu otro mīļāko ēdiena formātu. Šis priekšmets ir mizojamais nazītis un formāts ir tās plānās garās skaidiņas, ko var dabūt, piemēram, burkānus ne tikai nomizojot, bet pēc tam arī saēvelējot ar to mizojamo nazīti. Ja līdz šim ideālākais šķita 'dakšas' formāts, tb. kotlete, vārīts burkāns vai biete, vārīta ola etc., ko var uz dakšas uzdurt tā, ka nekrīt nost un apēst bez liekām darbībām, tad tagad es varēšu formatēt savu ēdienu arī kā salātus un sautējumus, jo miznazīša šķēpelītes tam ir ļoti piemērotas.
es pieļauju, ka gan jau eksistē kkāda uzparikte, ar ko šitādu formātu dabūt ātri un kvalitatīvi, bet es uzskatu, ka virtuve ar daudz dažādām ierīcēm, kas katra ir paredzēta atsevišķam produktam vai darbībai, un kura mazgājot ir jāatskrūvē un jāsaskrūvē, eksistē tikai Ulmaņlaiku mājsaimniecības sleš pavārgrāmatās. |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2012|07:47 pm] |
īsinot laiku supergeto rindā, skatīju tuvumā izliktos DVD un pie sevis skaitīju filmas, kuras esmu izslēgusi minūtē kādā piecpadsmitajā, lai nekad vairs neieslēgtu. Droši vien ir bijis vairāk, bet atminēties varēju tikai šīs:
Rocky Balboa
Munich
The Rite
Beowulf & Grendel
Gnomeo and Juliet
A dangerous method
tad vēl filmas, ko pusceļā esmu izslēgusi, bet ar mērķi atgriezties tad, kad emo atlaidīs:
The Road
White Ribbon
izslēgtas filmas, jo man sametās bail, lai gan it kā nekā pārāk biedējoša tur nebija:
L'oeil qui ment
Black Moon
filmas, ko neizslēdzu, lai gan labāk vajadzēja saņemties (tb. zemē nomests laiks):
The recruit
Attila
Doctor in the house
Carlos
Coco chanel and Igor Stravinsky
Johnny English: Reborn
aktīvi nepatika, lai gan filmas pašas par sevi tīri tā neko:
Repo men
Unthinkable |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2012|08:17 pm] |
līdzsvaram jāmin arī filmas, kas bija vai nu atklājums vai arī vnk vērsa 2011. gadu par lielisku tieši cinematogrāfiskā ziņā. Līdz ar jau šajā blokā atrunāto Melanholiju, Songs from the Second Floor un atkārtoti noskatīto Festen, sekojošās trīs bija totāls zajebīs:
Brother's keeper
The realms of unreal
White Ribbon
un nav tā, ka man patīk tikai kkādas ārtsī filmas, piemēram, Daybreakers un Drive bija ļoti ok popsa no pagājušajā gadā redzētajām. |
|
|