| lectu mihi mars jeb sūdīgs joks :D |
[May. 14th, 2011|10:07 am] |
Linda Noklina Kurbē apcerējumā rakstīja, kādas saldkaislas trīsas to kā mākslas vēsturnieci ir pārņēmušas, kad viņa kkādā biblenē ir uzgājusi "wandering jew" kkādu tur renesanses populārās tēmas attēlu, kas ir tāds pats kā "Tikšanās" jeb labdien, Kurbē kungs, tālāk attīstot visādas fīčas par laikmetigā ārtista statusu un vietu attiecīgā laika sabiedrībā, ja jau sevi viņš izglezno kā klīstošo žīdu etc.
Nekādā gadījumā nepretendēju uz Noklinas līmeni vai kā, bet arī es nesen neta ārēs uzgāju vienu vecu bildi (skat. viz. pielikumu). Kā jau tas parasti gadās ar netu, nekādas citākas norādes par attēlu nebija, izņemot esošais uzraksts "le parfumeur" un iespēja spriest par laiku no darbojošās personas štātīšu modes. Varbūt attēlas varētu būt no kkādiem britiem, kuriem ir ne viens vien grafisks darbs par to, ko ar savu pēcpusi viņi var izdarīt frančiem un kā vispār tādas lietiņas notiek. Varbūt tā ir pašu franču kkāda iekšējā lieta (tehnika un stilistika, protams, man neko daudz neizsaka). Jebkurā gadījumā, vizuālā pielikuma attēls nr.2 vismaz manā pieredzē iegūst pavisam citu "skanējumu". Anrī Tulūzs de Lotreks. Mauku sērija ar visām "apmācīšanām", medicīniskajām apskatēm, laika kavēšanu un darba ainām, protams, savā laikā eksponētas īpaši netika, taču attiecīgā bilde, piemēram, bez problēmām aizgāja kā pastkarte.
Kaprofāgija, skatoloģija, protams, ir specifiska Rietumu civilizācijas daļa, grūti pateikt, cik nozīmīga un kādā saistībā ar minēto gadījumu, jo nekad tas nav mani pārāk interesējis (izņemot Mocarta diskusiju par viņa mīlestību uz sūdu jokiem kā novirzi vai vnk sava laika relaksēto attieksmi pret šādām lietām).
( vizuālais pielikums. Uzmanību, attēli var izrādīties nepatīkami! ) |
|
|
| joki |
[May. 14th, 2011|04:03 pm] |
un vēl, protams, stāsts par lielisko ģeniālo Menu Reju, kura agrīnais daiļrades posms ir vnk tīra pornogrāfija. Bildēja sevi darbībā ar savu mūzu (printemps, ete, automne u.c. kopā ar kiki montparnassu) un publicēja kopā ar Aragona jēlajām peršiņām (sirreālistu žurcītī spešl edišnā 1929 gadā, kas pat pārizdots 1997 gadā tika cenzēts :D ), bildēja citus populārus sirreālistu loka pārus darbībā. Kā arī: "(…)William Seabrook, diabolist, fetishist and recreational cannibal, invited Ray to a dinner which didn’t feature, as was sometimes the case, fricasse la Parisienne made with a real Parisienne, but a naked girl chained to the stairs. Unblinking, Man snapped her, as he did a succession of Seabrook’s other tableaux vivants. (…)"
Gūglē meklēt kā "The fantasies of mr. Seabrook", bet kas ir pats interesantākais, ka - atšķirībā, piem., no Mapltorpa 50 gadus vēlāk - šie mājas eksperimenti publiskajā apritē tika laisti pārstrādātās: esteizētās un cēlās, formās, par kuru māksliniecisko vērtību šaubu īsti nav :DD Ja par pēdējiem kritķi un kuratōri dzied glorijas, tad pirmējie u.c. tamlīdzīgi parasti tiek noklusēti. Kā nekā savas cienītās dirsas cauruma apdziedāšanu 20.gs. ļaudis ir publiski akceptējuši tikai Dalī izpildījumā :D
( smukās versijas skatīt šeit ) |
|
|