| Miķelis Lomonosovs: "profesoru pērkons nospēra" |
[Jul. 14th, 2016|10:32 pm] |
Domājot un lēnām sākot gatavoties 18. novembra svētkiem, uzgāju tekstu, kā lasīšana man sagādāja lielu iepriecinājumu. Piedāvāju jūsu uzmanībai priekšvārdu; Gribētu piedāvāt visu tekstu ieskaņotu balsī, klātienē pēc kādas dinejas ar šauru draugu loku pulcējoties salonā vai lasītavā, vienīgais, man nav salona vai lasītavas, es nedaru dinejas, kā arī priekšā lasu tikai savam bērnam. Bet teksts fascinējošs - gan valodas, gan atklāsmju ziņā - iesaku!
"Latvijā skolas ceļ, skolas lielākas taisa, pēc skolām sauc. Ievērojot šo Latvijas spirgtu dzīšanos pēc gaismas, latviešu rakstniecība nedrīkst atsacīties no savas pilnīgas darba daļas. Rakstniecībai arī jāmāca, rakstniecībai jāmundrina, jāstiprina, jādūšina uz krietnu pastāvīgu cenšanos.
Bet rets kas tā mundrinās, dūšinās un turklāt pamācīs, kā dzīvs patiesīgs notikums, kā patiesīgs miesīgs cilvēks, kurš pats bijis, tā sakot, savas augstas laimes un goda pacietīgs, nenokusis, neizmisis kalējs. Izdomātam notikumam, izdomātam cilvēkam stāstos nevar būt tāda spēka.
To apcerot, mēs sarakstījuši un še pasniedzam tautiešiem, īpaši mūsu jaunai audzei, krievu rakstniecības tēva, Lomonosova, dzīves gājumu, viņa darbības un nopelnu aprakstu. Šī dāvaniņa nāk no sirds; būtum laimīgi, ja tā ietu pie sirds.
Ar laiku varbūt iespēsim mūsu tautai vēl kādus slavenus vīrus iz krievu vēstures un rakstniecības priekšā celt, - ja nomanīsim, ka mūsu pirmais darbs cik necik tautiešiem der un patīk. Protams, ka nerakstīsim par tādiem vīriem, kas ne caur pašu spēku un pūliņiem, bet caur kādu necerētu negaidītu atgadījumu augstos godos nonākuši. Mūsu mierprātība liegs mums arī turplikām rakstīt par tādiem "slaveniem", kas ar kara pulkiem sūtīti, svešas zemes iekarojuši, asinis laistījuši. Mēs rakstīsim par slaveniem d a r b i n i e k i e m, kas no augstiem mērķiem vadīti, caur gara spēku, dūšu, pacietību un tiklību daudz savai tautai, visai cilvēcei par labu pastrādājuši. Turklāt, zināms, neslēpsim arī šo slavenu vīru vājās puses, ja kādas īpaši ievērojamas.
Kā jau minējām, mēs īpaši dāvinām mūsu rakstus tautas jaunai audzei. Uz jauno audzi guļ mūsu labākās cerības. Mēs, mūsu vīru audze, vēl diemžēl daudzkārt - dzīvē un darbā - ar nebrīvu laiku atlikām saistīta. Tādēļ, ja jūs godīgi tautieši, ko Dievs par tēviem un mātēm licis, no dienišķām nastām un rūpestiem nokusuši, sākot izmisuši šaubīties par tēvijas nākamību, - tad paskataties tik jūsu ziedošu dēliņu vai meitiņas spulgactiņās: tur jūs lasīsit gaiši tēvijas nākamību. Jūs smelsities jaunā cerībā, jaunā drošībā un sapratīsit, kas jums kā vecākiem, kā audzinātājiem, kā mācītājiem svēti piepildāms.
Un nepiepildītus savus svētus pienākumus jūs jo māzāk drīkstat, jo vairāk tēvijas skolās vēl trūkumu un greizumu... Bet par skolām nenoskumsim par daudz. Jo, pirmkārt, daudz no mūsu tautas skolotājiem ir goda vīri. Otrkārt, daudz no mūsu labākiem tautiešiem ir arī ārtautīgās skolās mācījušies. Pēc skolas laika mūsu jaunā audze tomēr nāks biedrībā - mūsu laika gara pilnā varā. Un kas atturēsies pretī šim dragādamam un radīdamam varonim - laika garam? Kurš pārdošnieks šaus savus grēcīgus nagus laika riteņa spieķos, kas sitinādamies projām veļas? Nē, laika gars ir neatsverams svars!
Un šis mūsu laika gars ir gaismas, brīvības un taisnības gars. Tautības gars ir šī laika gara varenais dēls, kas spēcīgi vairo tēva varu un godu.
Klausaities tāpēc uz to, ko šis gars saka, un jūs gaiši sadzirdēsit tos svētos vārdus: " Ļ a u j a t t i e m b ē r n i ņ i e m p i e m a n ī m n ā k t, j o t i e m p i e d e r t ā v a l s t ī b a."
Ziedonī, 1874. gadā.
Brīvzemnieks"
P.S. visu uzzinu pēdējais - Lomonosovs tulkojis "Vidzemes saimniekošanas grāmatu". |
|
|
