Šodien ar māsu atklājām, ka mūsu bērnības pasaule ir mainījusies. Lielais “apkārtpasaulei” ceļš kļuvis pārāk mazs un tajā ir uzartas vagas. Sūdupīte gandrīz izžuvusi un tai pāri ierīkota stabila laipa, kur mūsu dienās ļūrgājās nestabils dēlis. Mēs gājām izdibināt sūdupītes pirmsākumu, mēs gājām, gājām, bet tā arī neaizgājām. Īsti nespēju atcerēties, vai milzu lempja medības notika arī daudzus gadus atpakaļ. Smilšu kastes vairs nav, es īsti nezinu, kad viņa izjaukta, bet agrāk mēs tur pārdevām smilšu kūkas par koku lapu naudiņām.
Pamestais dārzs nolīdzināts gar zemi, tagad tur slejas 4 topošas privātmājas. Bet agrāk tur bija mūsu mājas. Man toreiz tika viskrutākā ābele, kuras zaros plivinājās 2 segas un zaru virtuvē līdzpaņemtās sviestmaizes. Nedaudz žēl.
Un visdīvainākā bija sajūta doties pa vecajām takām, tā kā neērti. Maziem bērniem nekad nav neērti. Ir taču pieņemts, ka bērni staigā savā vaļā, kur pašiem tīk. Bet man bija sajūta, tā kā līstu privātā teritorijā, tā kā svešas acis no māju logiem mani vērotu un domātu – ko tām sievietēm tur vajag, nu, kur viņas lien.