vakar vienīgais valentīndienas apsveikums, kuru saņēmu, bija no jogas pasniedzējas, kura nodarbības beigās atzinās, ka jutusies depresīva visā šīs v.dienas sakarā un uztaisījusi visiem kartītes ar citādu mīlestību.

manējā bija rakstīts - what hurts you, blesses you.

tas lieliski sasaucas ar to, ko man teica viens paziņa, lifecouch, kuru pirms pāris nedēļām nakts vidū es ieraudzīju čurājam ielas stūrī un kurš mani pēc tam pavadīja uz mājām. "I love when a guy hurts my ego", viņš teica pēc tam, kad es sūdzējos par m. "It means that he's worthy of me".

Tiešām? tiešām? es neticu, ka citi labrpātīgi izbauda šo mazohismu un raudāšanu pa kaktiem. tā ir vājuma pazīme, arī manējā. nespēja no tā visa tikt prom.

raudāšana tikai rada krunkas ap acīm un sirmus matus, un man pārāk patīk šī paštīksmināšanās, kur krunkām un sirmumam nav vietas. esmu sekla, es zinu, bet tad kad sievietei 30 gados nav bērnu un stabila vīrieša pie sāniem, tad skaistums ir vienīgais veids kā saglabāt vieglumu dzīvē.