šodien beidzās Golvejas filmu festivāls un es šorīt biju uz nenormāli krutu pasākumu, kurā no 100 pieteikumiem 5 izvirzītie scenārija ideju autori prezentēja savas filmu idejas kino industriju pārstāvjiem. es nezinu, kurš uzvarēja, bet no tām 5 iedomu idejām es gribu redzēt divas.

pirmā no tām ir sieviešu roadtrip komēdija par 5 pieaugušām sievietēm (in their late 20ies), kuras no Korkas brauc uz Dublinu uz Take That re-union koncertu Kroukparkas stadionā (Take That road to the Croke Park) ar domu: and what could possibly go wrong? Scenārija autore bija vienīgā sieviete šo 5 pretendentu starpā, bet viņai bija absolūti labākā prezentācija ar perfektu iekļaušanos laikā un zāle smējās ik pa 10 sekundēm.

otrā no idejām savukārt ir filma īru valodā film noir žanrā par vīrieti īrijas lauku vientulībā, kas vienu dienu atrod jaunas sievietes līķi savā kartupeļu laukā un kurš nevis izsauc policiju, bet atnes līķi mājās un savā vientulības delīrijā sāk ar šo sievieti runāt īriski un viņa viņam atbild un liek viņam atrast viņas slepkavu. es gan domāju, ka visa tā īru valodas iepīšana šajā scenārijā ir pilnīgi lieka un filmas ideja neko nezaudētu no tā, ka viss notiktu angliski, bet iespējams, ka autors to aiz aprēķina, lai piesaistītu kaut kādu īru valodas entuziastus un visādu nacionālistu fondu naudu. nosaukums arī bija kaut kāds īriskais, kas angliski tulkojās kā Dumped.

uz uzvarētāju paziņošanu es neaizgāju, bet es būtu ļoti pārsteigta, ja neuzvarētu viena no šīm divām. es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti lietderīgi pavadītas man likās tās divas stundas, klausoties šos scenārijus.

tas viss gan aiz tā, ka pirms diviem gadiem es gribēju pieteikt savu scenārija ideju šajā konkursā, bet man nebija idejas, un pirms gada man bija ideja, savukārt es aizmirsu, ka notiek šāds konkurss. bet šogad es saprotu, cik maz es zinu par kino industriju un scenāriju rakstīšanu, tāpēc uzskatīsim šo par nelielu izpēti and fingers crossed.

vakar savukārt es kļūdas pēc biju uz īru filmas Sensation debiju, jo es patiesībā gāju uz argentīniešu El Secreto del sos Ojos, bet es Kenam liku nopirkt biļeti uz filmu, kuru rāda teātrī pulkst 21.00, un tur savukārt rādīja Sensation, kura arī bija lieliska, neskatoties uz to, ka viņš man nopirka pēdējo biļeti un mana sēdvieta atradās balkona pašā sānā, kur es neredzēju apmēram ceturtdaļu no ekrāna labā stūra un manu centrālo redzesloku aizēnoja kaut kāds nevajadzīgs metāla veidojums uz balkona malas.

vakars gan bija lielisks, jo pēc filmas es uzskrēju virsū nesenam paziņam Vinnijam, ar kuru es pie teātra ārdurvīm pēc tam nopļāpāju apmēram stundu, viņam smēķējot un man gaidot, kamēr pārstās līt lietus, kurš tā arī nekad nepārstāja. Bet mums tur tā blakus stāvēja Brendans Glīsons (kurš spēlēja In Bruges to otru džeku, kas nav Kolins Farels). Vinnijs smējās, ka viņš ir atnācis uz filmu paberzēt pleciņus gar dažādiem filmu aktieriem, jo viņam ir radusies šī lieliskā izdevība tikt iepazīstinātam kino pārstāvju vidū, jo viņa drauga māsa bija viena no svarīgākajām otrā plāna aktrisēm šajā filmā.

es savukārt netiku iepazīstināta ar daiļām aktrisēm, toties aizrunāju Vinnija istabu no augusta, kad viņš vāksies atpakaļ uz Dublinu un man būs vajadzīga jauna mājas vieta un mēs sarunājām, ka iespējams pēc trim nedēļām kopīgi brauksim uz Healy festu, kurā spēlē mūsu kopējo draugu grupa.

es laikam nekad mūžā nelasītu savus pēdējos divus ierakstus, ja tos būtu uzrakstījis kāds cits. visiem garajie ierakstiem es skroļļoju pāri

patiesībā mans dienas galvenais notikums bija tas, kā mēs pusstundu vērojām skudru ceļus