sekojot īmeilam no sen zaudēta mīļākā, kuru agrāk kaut kādu manu iekšējo bioķīmisko procesu rezultātā es uzskatīju par savu ideālo vīrieti, kurš tagad sūdzas, ka šķiras no savas otrās sievas, jo šķiet, ka viņš nav radīts ilgstošām attiecībām, jo visas sievietes vēlas materiālas lietas un vīrieti, kurš tās piegādā, līdz brīdim, kamēr viņas zaudē interesi, savam attaisnojam es gribēju teikt, ka man nav vajadzīgs vīrietis, kurš man piegādā materiālas lietas, ka es pati esmu diezgan pašpietiekama un ka es pati spēju sev sāgādāt lietas, kas man ir nepieciešamas un lietas, kas man ir mazāk vajadzīgas, bet drīzāk manas mazās kaprīzes.

tomēr es sapratu arī to, ka tā nav tikai sieviešu vaina. Tas ir sabiedrības spiediens sievietēm vēlēties tādu vīrieti, kas viņām piegādā materiālas lietas, vai gan citādi es justos tā it kā man visu laiku nākas aizstāvēt savas tiesības saieties ar vīriešiem, kurus mans boss uzskata par sabiedrības deģenerātiem. screw you all.

es ļoti ceru, ka kādreiz pienāks diena, kad es saņemšos un pārstāšu lietot internetu izklaides nolūkos