vakar noskatījos (500) Days of Summer, visnotaļ mīļa filma, smieklīga un skumja, bet galvenokārt iedvesmojoša, es vēl nezinu, uz ko viņa mani iedvesmoja, bet tās iedvesmas dēļ es 2 stundas nevarēja aizmigt.

bet filmas beigās, kad sākās titri, visi aiziet. palieku tikai es un viens vīrietis pāris rindas pirms manis. es palieku tāpēc, lai redzētu dziesmu titrus (sountreks ir lielisks, iespējams, iekļūs manu mīļāko saundtreku top 3), lai gan es vienmēr palieku, jo mani interesē, vai pēc titriem būs vēl kaut kāds sižeta nobeigums vai arī izgrieztie kadri, kuros aktieri kaut ko sajauc. bet šoreiz es galvenokārt palieku tāpēc, ka es gribu redzēt, kas dzied to franču dziesmu filmā (ko tu neteiksi, karla bruni, būs jāpaklausās).

un tad zālē ieslēdzas gaisma un es skatos uz to priekšā sēdošo vīrieti un domāju - tagad tajā filmas nobeiguma izskaņā par ticēšanu vai neticēšanu liktenim vai laimīgām sakritībām, es vairs īsti neatceros, būtu smieklīgi, ja viņš pagrieztos un mēģinātu uzsākt sarunu.
split second.
vīrietis pagriežas un saka:
-you know, it's weird, i never stay till the end of credits, but this song was so wonderful i coundn't resist. i'm john, by the way.
-very pleased to meet you, john, but i have to rush home to listen to the smiths.