ar nikneimiem tāpat kā ar tetovējumiem. agrā jaunībā tu sev uztaisi tetovējumu, kļūsti pieaudzis un tev viņu vairs negribas, ir nedaudz kauns, bet vaļā tikt tik viegli vairs nav.
tā man ir tāpat ar to hellcat, ļoti labprāt gribētu sev citu niku, bet mainīt vārdu šķiet tāpat kā atteikties no daļas sev ļoti svarīgas dzīves un tā it kā es nodotu to sevi, kas es biju 10 gadus atpakaļ, kad meklēju sev niku bēdīgi slavenajam 118 čatam. un tā nu es te sēžu ar savu gōtisko vārdu un man nav nekāda sakara ar gotu subkultūru.
rokas neceļas kaut ko mainīt. un visi jūs tie, kas mainījāt savus nikus, es joprojām atceros jūsu iepriekšējos nikus (izņemot badlaku, nekādi nevaru atcerēties), tā ka nekur no tā hc man neaizbēgt.

es pa kluso ēdu trifeles, kuras mums atveda māsa, it kā visiem, tomēr viņa tās iedeva manās rokās, un tā kā tās ir garšīgākās trifeles, kādas es jebkad esmu ēdusi, es ar viņām nedomāju dalīties. par laimi, kens teica, ka es varot viņas ēst viena, jo viņš īpaši par šokolādi nesajusminās, bet es zinu, ka el guapo šokolādi mīl apmēram tik pat ļoti, cik es, tāpēc no viņa es so faktu slēpju un tēloju, ka joprojām neesmu attaisījusi šo smuko trifeļu iepakojumu.
tā jau man nebūtu žēl, bet katra no šīm trifelēm ir savādāka un man gribas pagaršot viņas visas.