es nesen nonācu pie apziņas, ka šeit es dzīvoju tādu dzīvi, kādu man ir gribējies dzīvot latvijā, bet nav sanācis. un tam nav nekāda sakara ar naudu, un īsti arī ne tāpēc, ka es beidzot esmu nopietnās attiecibās, par kurām jūtos droša. varbūt nedaudz pakārtoti, bet ļoti maz.
tas drīzāk ir kaut kādā humora līmenī, kurā es šeit regulāri atrodos, visi tie mani tuvie cilvēki ar saviem prikoliem un tām lietām, ko mēs te darām, it kā nekas īpašs, bet es šeit eksistēju tādā kā gaisīgā stāvoklī un katru dienu smejos, daudz smejos.

varbūt tas ir tāpēc, ka tad, kad tev ir vīrietis pie sāniem, vairs nav jākoļī citi džeki vai jāsatraucas par to, vai tu tam citam varētu patikt vai nepatikt, un nedod dievs sākt nevietā smieties, kamēr tev starp zobiem iesprūdušas magoņu sēkliņas.
arī tas dara manu dzīvi vieglāku.