pirms divām dienām atkal noskatījos I Heart Huckabees un sapratu, ka tā aina, kurā Valbergs un Švarcmans sēž pie pusdienu galda tajā tipiskajā amerikāņu ģimenītē, kura paņēmusi somāliešu vai kādu tur bēgli, ietver gandrīz visu to, kas man riebjas amerikāņos. vidusmēra amerikaņos. vēl pietrūkst vienīgi apsēstības ar brendiem, bet tas neiederētos šajā ainā, varbūt arī tajā ģimenē ne.

šī vispār ir viena no manām mīļākajām ainām filmu vēsturē, varu skatīties uz play & rewind atkal un atkal

runājot par brendiem, šodien es skatījos manolo blahnik mājas lapu, jo gribēju atrast kurpes, kas man patīk, bet tur nebija lielas izvēles. jūs tikai nesmejieties, bet kopš es lidmašīnas reisā rīga - dublina lasīju jūlija santu ar to rakstu par blaniku, mani ir pārņēmusi dīvaina doma iegādāties viņa kurpes, ko es uzvilkšu labi ja 2 reizes gadā, bet pēc viņa nāves pārdot ībejā par krietni lielāku summu, jo tas tāpēc, ka viņa impērijai nav pēcnācēju un tātad visas viņa saražotās kurpes kļūs par retumu un lētākas nekļūs tāpat kā nacistu dzelzs krusti, kas ar katru gadu antikvariātos pieaug cenā.
lai gan patiesībā man vienkārši gribas iegādāties ekskluzīvas, smukas kurpes, ko uzvilkt divas reizes gadā.