vakar piedzīvoju neuzkrītoši uzkrītošu sevis fotogrāfēšanas aktu. uz alberta ielas viens ārzemnieks uzvalkā fotografēja māju fasādes, bet tiklīdz kā es biju metra attālumā no viņa draugiem, tā čik čirik fiksi sāka fočēt savus draugus un pēc tam smaidīja to draisko smaidiņu, man sejā raugoties. jāpiezīmē, ka es slikti izskatījos.

vakar eju pa ielu diezgan lielā ātrumā (7 km/h), priekšā man iet meitene diezgan lielā ātrumā, es viņu sāku vērot, vēroju, vēroju, domāju, kaut ko viņa man atgādina, tikai tie mati kaut kā man viņai no aizmugures nepatīk, sāku pētīt meitenes drēbes, apstājos pie somiņas, jopcik, tā taču mana māsa!
un uzreiz arī viņas mati iepatikās.

un pirms mirkļa atkal gāju pa ielu un man sāka likties, ka mani apakšsvārki ir pazuduši. ar šausmām konstatēju, ka viņi bija kaut kā sarāvušies uz augšu un aizķērušies aiz zeķu maliņas. ar šausmām tāpēc, ka man ir ļoti caurspīdīgi svārki.