Kur paliek jūsu nerealizētie sapņi? Vai jūs viņus izstāstāt citiem vai turiet pie sevis, cerībā, ka kādreiz saņemsieties viņus realizēt vai arī bailēs, ka kāds jums viņus nozags?
es, kā jau bailīgs cilvēks, paturu pie sevis, ka kāds nenozog :)

dažkārt uznāk iekāriens atklāt kādu šausmīgu detaļu no savas dzīves, vai pat visu dzīvi izstāstīt, ar visām bērnības traumām un to tagadējām sekām, bet nē, jāpietaupa mīļo sirdsmiers.
tikai dažkārt es nevaru saprast, par ko dievs mani mīl, jo es esmu briesmīga. lai gan citi gan ir jautājuši, kā es dievam varu ticēt, pēc tā, ko viņš ir pieļāvis man izdarīt. nemaz nerunājot par to, ka es uzskatu, ka dievs mani vispār mīl. viņi kļūdās, dievs neuzliek cilvēkam lielāku nastu kā cilvēks var panest.
es zinu, ka dievs mani mīl. un ja jau viņš zālamanu mīlēja, tad nav arī iemesla brīnīties, kāpēc viņš mani mīl. ja jau dievs mani tā nemīlētu, vai tad es spētu būt tik laimīga? nav negatīvas un pozitīvas pieredzes, ir tikai pieredze. vienkārši pieredze.
un tās runas, ka mana dzīve ir vienmuļa ir drīzāk koķetērija pašai ar sevi. man ir vienkārši vienmuļš darbs, šobrīd, tikai šobrīd, bet es elpoju ar katru savu šūnu.