es tikai bailējos un kaunējos, tas viss ir prikols, jā, prikols, vai arī es vienkārši nemāku runāt latviski.
man ir sabeigti nervi, tāpēc manas bailes un mans kauns velkas man līdzi. lai gan kauns iet mazumā, bailes iet vairumā, es atkal nevaru pagulēt uz spilvena, krellītēm klāt veselu mūžību neskaršos, kamēr pāries manas obsesīvās ... (teeja, kas tās obsesīvās tādas bija?). Savam kaklam apkārt uztaisīšu drāšu žodziņu, lai neviens, neviens mani nesmacētu nost un nežņaugtu pa sapņiem. Neskarieties klāt manam kaklam tur, kur manas miega artērijas plūst, citādi es jums iecirtīšu nagus sejā. Nevienam nav tiesību mani žņaugt, arī krellītēm un spilvenam ne.

pārāk labi cilvēki krīt uz nerviem (tāpēc, ka man nervi vāji)
tādus gribas tikai piekāst. nē, samelojos, negribas gan, bet tieši tādus vienmēr sanāk piekāst. mani neinteresē pārāk labi cilvēki. es varu ļaunprātīgi izmantot viņu labumu un viņus ignorēt, jo savā labestībā viņi vienmēr man piedos. tāpat kā es bieži visu esmu piedevusi.
bet tagad es atļaušos būt nedaudz ļauna. ir palicis mazāk kā mēnesis rīgā un tāpēc vajag visu piedrāzt. šodien beidzot es sajutu prieku, ka varu aiziet no šejienes. man vairs nekad nebūs jādara šitas garlaicīgais darbs (nekas, būs citi ne mazāk garlaicīgi).
un man negribas satikt daudzus cilvēkus, kuri uzskata par pienākumu mani satikt. un man vienalga, ka viņi apvainosies un varbūt ilgi nerunās. varbūt tieši to es gribu panākt. lai viņi pārstāj ar mani runāt, ja reiz nemāk ar mani kopīgi klusēt.