jums nav kādreiz tā, ka jūs aizejat uz kādu pasākumu, satiekat milzum daudz pavisam citādāku cilvēku un brīnaties, kur viņi ikdienā paliek, jo uz ielas jūs viņus gandrīz nekad neredzat.
gribēju rakstīt, ka vakar biju pie pseidohipijiem un nejauši atklāju, ka tādu vārdu pat tilde piedāvā. plastic hippy tulkojas.
plastiskie hipiji tātad mani ārkārtīgi nomierina, viņi iemieso manas alkas pēc kaut kā (to es vēl neesmu noskaidrojusi, pēc kā),
viņi pilnībā lieka man aizmirst par darba lietām, jo tas ir tik nebūtiski. man nebūtiski, ne jau vispār nebūtiski.
viņi mani iedrošina atkal par kaut ko citu padomāt (to es vēl nevaru nodefinēt, par ko padomāt).
atvēru vaļā kaut kādas durvis savā galvā, kādu laiku vajag, lai galva pavēdinās, kādu laiku nebija vēdināta.

satikām arī silvu. uzzināju, ar ko viņa nodarbojas. viņa bija pačurāt. es pajautāju, vai labi bija pačurāt. viņa sacīja, ka ļoti labi, tāda vispār atvieglotības sajūta. es arī piekritu, ka tāda atvieglotības sajūta. es pajautāju, ko vēl viņa bez pačurāšanas dara. silva teica, ka vēl viņa šad tad ēd. es jau arī šad tad ēdu, vakaros vispār vairāk nekā no rītiem. mēs tur vēl par šo un to, un par to, ko vajag darīt. tad silva teica, ka vajagot iet padejot. un viņa aizgāja padejot.

un alniz man vakar padeva mazo pirkstiņu. pajautāja, vai es negribu uz franciju stopēt. tagad nevaru saprast, vai ņemt visu rociņu vai atstāt tāpat.
un vispār vai es kaut kad agrāk neteicu, lai jūs man atgādinātu, ka man riebjas stopēt? nu tad, kad es nākamreiz sagribēšu. iespējams, ka neteicu, bet tikai nodomāju...