man liekas, ka vajadzētu pieņemt likumu, kas aizliegtu andriem bērziņiem kļūt par latvijas slavenībām bez vārda un uzvārda nomaiņas. un vispār vajadzētu aizliegt bērziņiem likt vārdu andris.

un kamēr viņš ar mani pļāpā, tikmēr kāds aiziet ar viņa somu un atstāj savējo. ziniet, tā gadās, kad blakus nostājas divi cilvēki ar vienādām somām.
protams, dzīve nebeidz par mums ņirgāties, jo viņam rīt ir eksāmens. un visi materiāli ir tajā somā. un tā otra soma, nu tā ir ārprātā smaga, un kā par spīti tieši šodien viņam ir jāvazājas pa pilsētu un jāmeklē dzīvoklis.
no one dies a virgin... coz life fucks you anyway.

oh my god, mani sāk uztraukt mana prāta spēlītes ar mani. pēkšņi nevarēju atcerēties kolēģes vārdu. skatos virsū, gribu pasaukt, eeee.... nācās vērt vaļā darba grupas meilu un visu kolēģu starpā meklēt īsto.

un vispār, pēdējā laikā, t.i., pēdējo astoņu gadu laikā man ir problēmas ar izteikšanos un vārdu sakārtošanu loģiskā secībā tad, kad jārunā. it īpaši ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vajag nopietni runāt. vārdi pazūd, to vietā nāk kaut kādi citi, un teikumu struktūra tāda neveikla. agrāk to nebiju manījusi.

un tad mans onkulis man iedāvināja grāmatu par smadzeņu puslodēm, lai es parēķinu tos uzdevumu un nosaku, kura smadzeņu puslode man ir dominējošā. es jau biju pilnīgā pārliecībā, ka man būs lielisks līdzsvars starp abām, jo man taču vienmēr vienlīdz labi bija padevušies gan eksaktie, gan humānitārie priekšmeti skolā, kā arī visas tās mākslas un mūzikas nodarbības ir attīstījušas manu radošo pusi.

ne sūda, atklājās, ka es vispār nevaru izpildīt gandrīz nevienu elementāru uzdevumu labajai smadzeņu puslodei (tur piedevām vēl teikts, ka testu izpildīšanai vajadzīgas elementāras matemātikas zināšanas). un ka esmu absolūti analītisks frīks, kurš prot ļoti smuki atrast sakarības starp visām skaitļu ķēdītēm, bet nespēj pietiekami labi aprakstīt skaisto saulrietu aiz loga.

vispār es biju pilnīgi vīlusies. biju par sevi labākās domās. mani sapņi ir sagrauti.