eič sī
07 February 2005 @ 10:08 am
 
pie sava iepriekšējā ieraksta man jāpiebilst, ka es neesmu nekāda diletante, ja. un dziesmas sacerēšana nenotiks pirmo reizi manā mūžā. bērnībā, ja kas, es rakstīju dzejolīšus par zvēriņiem. tad es uztaisīju pati savu dzejoļu grāmatu, kurā salīmēju uzlīmes ar zvēriņiem un pie katras uzlīmes pašsacerēto dzejoli. un vienreiz solfedžo nodarbībām sacerēju arī mūziku pie viena tāda dzejoļa. sākās tā dziesma ar vārdiem "ak, ēzelīts ir ļoti skumjš...", tālāk neatceros.

un kaut kad vēlāk es uztaisīju sev komponēšanas nošu burtnīcu un sacerēju divas pirmās taktis skaņdarbam, ko nosaucu par Noktirni. skaņdarbs klavierēm, ar abām rokām, nošatslēgā un basatslēgā.

un lai tā burtnīca vēlāk nestāvētu gandrīz tukša, otrajā nošu lapā es pārrakstīju savu dziesmu par ēzelīti. starp citu, dziesma par ēzelīti tika rakstīta kaut kādam solfedžo konkursam, kurā es tā arī neuzvarēju un, ja atmiņa neviļ (bet viņa mēdz arī vilt), tad mana dziesma neiekļuva pat trijniekā. atceros, ka uzvarēja dziesma par pasaciņu, un man tomēr šķiet, ka tas bija plaģiāts Aspazijas populārajam dzejolim, bet toreiz es vēl nezināju, ka par to var sūdzēties.

jā, toties tagad esmu makten gudrāka un no kļūdām mācos, tāpēc es sacerēšu dziesmu eirovīzijai. pa kaķīti, visiem kaķu mīļotājiem par prieku, un sunīti, visiem suņu mīļotājiem par prieku. ēzelīša izvēle laikam bija mana stratēģiskā kļūda, jo vai tad daudz ēzelīšu mīļotājus jūs zināt?