manas rokas visu laiku knosās un no nerviem es sev plēšu nost pumpas. esmu pat apgriezusi sev nagus, bet ar īsiem tik un tā pamanos kaut ko sev noplēst.

nespēju izlemt vai pūžņojošus svešķermeņus strauji izgriezt ar asu nazi vai muļāties ar trulu asmeni. vispār jau kamēr muļājies, tikmēr atkal kaut kas saaug kopā. nē, nu labi apzinos, ka ar asu nazi ir labāk, izgriez un atpakaļceļa nav, bet bail pieķerties klāt. apsveru iespējas arī par trulo nazi, bet agri vai vēlu tik un tā vajadzēs ķerties pie asā. cik šausmīgi stulbi būt gļēvam cilvēkam, tātad mīkstčaulīgam un labam.
vēl pastāv variants atstāt visu kā ir, ne pie kādiem līdzekļiem neķerties, jo nav spēka, taču agri vai vēlu pienāks atkal tas brīdis, kad vajadzēs izlemt par trulo vai aso.

oi, a vispār visvairāk bail no dzejolīšiem. es nesaprotu, kāpēc visādos pasākumos liek tādus skaitīt, gluži kā inkvizīcija, godīgi sakot, nezinu īsti nevienu, kuram no sirds patīk tas pasākums, bet kaut kā tak priņito, tāpēc tās mocības parasti ir neizbēgamas. nu labi, man bērnībā no sirds tiešām patika, es skaitīju visu omīšu un opīšu vietā, bet tagad ir citi laiki.