un tomēr tā stulbi paiet garām cilvēkiem, ar kuriem plecs pie pleca varbūt deviņus gadus, varbūt trīs, bet tik un tā plecs pie pleca, bet tu paej garām, neko nepasakot, tas nekas, ka varbūt bērnudārzā tu viņu uzskatīji par labāko draudzeni, jo divguļamajā divstāvu (cik šausmīga pārrakstīšanās) gultā tev bija jāguļ apakšā un viņai augšā.

bet vēl stulbāk ir ieiet mazā veikalā, kur citu cilvēku nav, skatīties uz preci, pacelt acis ieraudzīt, zane!, tā taču zane, jau gribēt sākt smaidīt un teikt čau, bet pretī saņemt tādu, ko, jūs, lūdzu vēlaties? un redzēt tādu kā samulsušu skatienu, tas skatiens visu tāpat nodod, arī tev kļūst nedaudz neērti, bet tu nepasaki čau, bet gan man, lūdzu, to maizes jogurtu.

mūzika visam piedod dramatismu, noņem austiņas un paliek tik vien aiz loga strādnieku klaudzinošās skaņas un urbjmašīnas troksnis, bet uzliec austiņas un atkal pazūdi paralēlajā realitātē, tās abas ir manas dzīves, tikai tā ar mūziku tāda patiesāka šķiet, jo saskan ar iekšējo pasauli, var arī noņemt masku uz to brīdi un paraudzīties uz īsto seju. protams, tagad, kad es šo visu rakstu, man vecā maska atkal ir virsū, tas nekas, ka skan mūzika, bet nu nevar taču bez maskas citu cilvēku priekšā.
vispār jocīgi, bet tad, kad kaut ko rakstu šeit, patrāpās bieži taisni īstā dziesma, kas sader ar ierakstu, tad nu man grūti aptvert, vai tā ir tāda sakritība, vai arī manas domas galvā rodas no konkrētās dziesmas vai arī es vienkārši pārāk mīlu saskatīt kaut ko tur, kur nekā nav. visdrīzāk jau pēdējais. kad es šito sāku rakstīt, skanēja kravitza the other side, tas nosaukums tāds ļoti atbilstošs šim ierakstam, bet varbūt arī nav. es tikai pati gribu, lai tā būtu.

vispār jau man patīk filmas tieši tāpēc, ka tur vienmēr skan atbilstoša mūzika atbilstošos mirkļos, dzīvē tā nenotiek, nenotiek, tad, kad es pirmo reizi braucu ārā no metro un ieraudzīju sagrada familia, nebija tā efekta, jo nebija mūzikas fonā, goda vārds, tizli to apzināties, bet būtu kaut pleijerītis somā un austiņas uz ausīm, tas efekts būtu daudz graujošāks, it īpaši ja skanētu monseratas kabaljē un merkurija barcelona.
un tā ir vienmēr, arī pirmos skūpstus bieži vien nepavada atbilstošas mūzikas skaņas. Jums vispār skanēja mūzika pirmā skūpsta laikā? man skanēja, jā, tā dziesma man tāpēc joprojām patīk, lai gan iespējams, ka man viņa arī pirms tam patika, bet to nu gan es neatceros. ivanushki international, tuchi saucās.

par queen "the great pretender" vispār var neizteikties, tā varētu būt cibas himna.