lasu, lasu, lasu, laikam jau cenšoties atrast atbildes uz dažiem jautājumiem, visu laiku dzīvoju tādā kā pussajūtā, ka tūlīt tūlīt būs, kaut ko sapratīšu, bez piecām minūtēm pie lielās atklāsmes. muļķe, es tak nemaz nezinu, kas tie ir par jautājumiem, uz kuriem cenšos rast atbildi. ceru, ka ne jau par dzīves jēgu.

daži mani šodien redz šādi ( ... tālāk ... )varbūt pie vainas ir indīgas sēnes

ļoti jau nu pieklājīgi iztinu savas jaungada konfektes iekš somas, lai citi nedzirdētu papīriņu čaukstoņu. tas ir mans skopums, laikam no bērnības laikiem, kad sandra nāca pie mums ciemos un vienmēr teica - bet tu pasaki savai mammai, lai viņa pusdienās iedod arī saldējumu, labi? es tad nodomāju, ka neko neteikšu, jo kad sandra aizies, mums ar māsu paliks vairāk saldējuma. un vēlāk, kaut kad deviņdesmito sākumā man ļoti nepatika, kad sandra teica - iedod nokosties vai iedod nodzerties, fig tev, bija tādas krāsainas želejkonfektes tādos dzīvnieku formas trauciņos, importa, sandra tādus bieži pirka, gribi nokosties? 30 kapeikas maksāja, tais laikos, kad kapeikas veikalos vairs neizdeva, tāpēc vajadzēja pirkt pa visu rubli vai repšiku, ja pašam kapeiku nebija. atļāvos nopirkt vienu tādu želejzirnekli bet tikai tad, kad tajā piena veikalā starp linoleju salaidumu atradu 200 repšikus. 1 lats. milzīga nauda bija.