kad piecēlos tikai ap trijiem un pusdiena bija garām, bet gribējās kaut ko ļoti darīt, gāju ārā jau tad, kad pienāca krēsla, bet pāri akmens tiltam ejot jau gandrīz pa tumsu, tās debesis bija tādas gandrīz kā toreiz spānijā, kad rietēja saule, tādas dūmakaini zilas ar oranžīgu maliņu, kas samazinās un samazinās, bet vanšu tilta mastu ieskāva melns mākonis, kas pletās platumā, bet es tikai gāju un gāju un tilta otrā pusē redzēju, ka masta vairs nav, jo mākonis bija to apēdis.

un vakarā ielīdu vannā ar grāmatu slapjās rokās, svešu grāmatu, ne savu, un atcerējos, ka mamma vienmēr ir teikusi, ka ar svešām grāmatām vajag būt uzmanīgi, ka nedrīkt sasmērēt, saplēst vai saņurcīt, bet man šķiet, ka grāmatām jādzīvo sava dzīve un kuram gan patiktos dzīve perfektā ietērpā, jo tikai tā taču ir dzīve, kurā tu nedaudz sasmērējies, tiec saņurcīts kāpņu telpā, kaut kur aizmirsts un atkal atrasts, kur kāds tevi piesmej vai triec pret sienu, jo tu viņu kaitini, kur tev kaut ko saplēš un ūdenī izmērcē.
tā uzburbušām lapām no vannas ūdens vai lietus, tā ēdiena traipiem un kafijas pleķiem, ar zīmuļa švīkām un pasvītrojumiem, ieplēstām lapām un aizlocījumiem dzīvo grāmatas pašas savu dzīvi.

nesaprotu, vai tiešām tas ir tik sarežģīti atrast transporta veidu, lai noteiktā vietā nokļūtu noteiktā laikā un ne minūti vēlāk un arī ne diennakti agrāk. pie tam es necenšos nokļūt kaut kur otrā pasaules malā, kā arī necenšos nokļūt kaut kādos 5.00 no rīta, pat ne 9.00, bet pietiekami pieklājīgā vakara stundā.