šonakt man piedzima meita. dzemdības kaut kā jau izkritušas no atmiņas, toties es biju laimīga. kaut kā nedaudz arī tāda neveikla, jo man tā meita ik pa laikam slīdēja ārā no rokām, bet es vienmēr viņu laicīgi notvēru.
nu jā, tāds kaut ko labu vēstošs sapnis.

mani sāk uztraukt mani motivācijas, iniciatīvas utml. trūkumi.
vēl mani uztrauc mana nevēlēšanās strādāt, ne jau nu tāpēc, ka vienmēr esmu gribējusi strādāt, bet tāpēc, ka no šīs nevēlēšanās man būs rīt divtik jāstrādā, un ja es nestrādāšu rīt, tad parīt būs trīstik jāstrādā, un ja nebūs parīt, tad es iešu ārstēties.
un šobrīd vislabāk man gribas iet apēst kūciņas, kuras stāv manā somā. nevis domāt par to, kā saziemot cukurbietes, nezaudējot cukura saturu. vai par to, ka man negribas iet zīmēt, jo mani štrihojumi izskatās pēc siena kaudzes.