kā teiktu alniz, mans onkulis tik tiešām ir no krītiņu famīlijas. Vakar viņš man stāstīja, ka viņš jauno kartupeļu mizas, kuras gluži par mizām nevar saukt, nemet mistkastē, bet saspiež vienā pikucī un tad met ārā kokos. un ar sajūsmu stāsta, kā tā putra šķīst uz visām pusēm un pielīp pie koku lapām. un tad, kad sākas lielie rudens lieti, tikai tad tās kartupeļu mizas krīt ar visām lietusgāzēm zemē.
nu jā, kas no zemes ņemts, tam par zemi jāpaliek.
es arī esmu no krītiņu famīlijas.

vislabākais ir palikt vienai pašai darba kabinetā, tad var arī tādā pusbalsī dziedāt līdz dziesmām, nevis kaut ko dungot pašai pie sevis. la la laa, la la laa.
bet vispār strādāšana mūzikas pavadībā ir darbs ar dubultu slodzi, jo tad gribas dažkārt domāt līdzi dziesmu tekstiem. kad, piem., green day dzied, i went to a shrink to analyse my dreams, she says it's lack of sex that's bringin me down, tad liekas, o, viņi tagad par mani. ai nē, es taču pie šrinkām neeju. nē, vispār tikko morissette dziedāja un es līdz ar to arī tikko dziedāju, lenijs arī tikko beidza un tagad nora, ne jau tā, kas bumbiere, bet tā kas džonsa. vakar vispār jumts aizbrauca, kad condemnation sāka skanēt, aizvēru acis un aizmirsu, ka atrodos darbā. o, tūlīt atkal dziedāsim, cats in the cradle.