eič sī
23 August 2004 @ 10:42 am
 
Apzinoties to, cik man ir lieliski gēni, vienkārši būtu grēks nedomāt par savu vairošanos. Tādēļ no šī brīža par savas dzīvēs mērķi es uzstādu lielisko pēcnācēju radīšanu, kas būtu tik pat brīnišķīgi kā es, un pat vēl brīnišķīgāki.

Nu labi, pastāv 1/8 varbūtība, ka manī mīt daltonisma gēns, bet 1/8 patiesībā ir ļoti mazs cipars un arī tādā gadījumā, ja man šis gēns piemīt, nav nekādas garantijas, ka tas pārmantotos arī manos bērnos. Drošības labad tomēr būs jāpapūlas atrast xy hromosomu nēsātāju, kurā x hromosoma nebūs daltoniķe. Bet galu galā, daltonisms nav nekāda mirstamā kaite, tā kā bērni daltoniķi var sanākt arīdzan lieliski.

Un vēl es mēdzu būt neveikla, bet tas jau no gēniem nav atkarīgs. Pēdējās dienās man ir gadījies izgāzt pusvārītus rīsus no bļodiņas. Nekad nevāriet rīsus bļodiņās, es to darīju pirmo un pēdējo reizi. Vēl man ir gadījies pēdējās dienās iegāzt dzēriena saturu sev klēpī. Vispār notašķīšanās ir viena no tām lietām, ko es lieliski pieprotu, bet tas jau nav no gēniem atkarīgs, tā ka mani lieliskie bērni tik pat labi arī varētu netašķīties tā kā es.

Un tātad man jāsāk domāt par savu četru lielisko pēcnācēju radīšanu, es vienkārši nevarētu pieļaut, ka mani lieliskie gēni tā arī aizietu zudumā.