opā, tikko uzzināju vienu no patiesībām, labāk nebūtu zinājusi, būtu vieglāk. lai gan tagad vismaz zināms, ka tas ievārījums, ko daži smērē man ausīs, ir ar pelējuma smaku. tas nākotnē var izrādīties noderīgi, no vienas puses palika vieglāk.
kāda tomēr skaista ilūzija!

kaut kāds teātris, es tikai nezināju, ka esmu aktrise. neviens man to nepateica, ka šīs dekorācijas ir butaforija. ieradās dievs un visu atrisināja, mani nez kāpēc ierindoja pie labajiem varoņiem.

Vakar ap desmitiem Vērmaņparka centrā zem kāda liela koka viņi baudīja priekus. Klaidonis un klaidone. Viņš gluži kā miris gulēja koka ēnā, kamēr viņas galva cilājās uz augšu un leju pie viņa bikšu priekšas. Viņa pat neizskatījās pārāk noskrandusi, viņas seju gan es nemanīju. Viņi tur tā pavisam neitrāli, gandrīz nemanāmi, no tālumā izskatījās kā parasts pāris, kas laiski izlaidies zālītē.

Nē.

Patiesībā es gribēju rakstīt tā.

Vakar vakarā parka pašā centrā bomzene atsūkāja bomzim. Ahujeļi vispār, vēl tak bērni apkārt staigā, un vispār, es ceru, ka viņš viņu pēc tam arī izdračīja.

nu es taču negribēju moralizēt.
man tieši šobrīd krīt uz nerviem moralizētāji. kaut jums visiem nekad negadītos dzīvē paklupt.
jebšu drīzāk man viņi skumdina.

un tos klaidoņus es arī nenosodu, ja jums tā izlikās.