lasu te jūsu ierakstus, neko nesaprotu, nespēju iedziļināties, vīns mani dara tādu gurdenu, ka ne sūda... sestdienās nespēju saprst, ko darīt. nu ko darīt?

un viņi skatās bērnības albumu un saka, ka padomju bērni tomēr nemācēja smaidīt ar zobiem. laikam tāpēc, ka mums bērnībā nebija amerikāņu mākslīgo zobu, tāpēc arī kautrējāmies.

bet tad viņa ielika lūsīti savās augstpapēžu kurpēs un demonstrēja, kā lūsītis iet uz priekšu. ak jel, viņi ir kā mazi bērni ar to savu lūsīti, kad viņi runā ar lūsīti kā paši ar savu mazo bēbi. bet man patīk, jo es arī gribētu sastapt tādu puisi, ar kuru es varētu rāpot pa grīdu un tēlot mazo kaķīti un ņaudāt un ņurdēt. tas taču būtu tik smieklīgi.