abas dienas apzināti sevi dedzināju, nu vakar jau zināju, ka nebūs labi, nav jau arī labi. šodien ievīstīju sevi slēgtās drēbēs, lai citi neredz, ka uz manām rokām un kājām uzmetusies nātrene, bet parīt gan jau būs beigusies.
bet pie ūdeņiem tomēr labāk, nekā sēdēt pārkarsētā istabā. vienīgā vieta, kur mājās var nosēdēt, ir virtuve, jo tur iekšā netiek saules stari. naktīs nelīdz ar gulēšana kailai pie atvērta loga. ja tā gulta būtu ar kādu vēl jādala, es to kādu laikam izgrūstu uz zemes. sasodīts, pagājušā gadsimta sākumā neviens laikam neparūpējās, lai kalpoņu istabas tiktu izbūvētas kaut kā normālāk, lai vasarās būtu kaut cik vēsāks, un ziemās kaut cik siltāks. jā, es dzīvoju kalpones istabā. mans onkulis saka, ka tur ir koncentrējusies negatīva enerģija, jo kalponēm jau neklājās viegli.

un piektdienas vakaros ar mani notiek tā, ka es sēžu darbā pēdējo stundu un domāju, ka varbūt jāiet ātrāk mājās, vairs tak nav nekā ko darīt. vēl var paspēt kaut kur aizbraukt peldēties vai aiziet pasēdēt kādā krogā, tas nekas, ka vienai, jo negribas nevienam zvanīt un traucēt, bet sanāk tāpat aizsēdēties un aizvilkties mājās ap to laiku, ka šķiet, ka ir par vēlu kaut kur vilkties ārā, iekārtoties krēslā ar grāmatu un sēdēt tik ilgi, kamēr sagribas ēst un sāk sāpēt spranda. tad domāt, vai nav labāk tomēr pacelt savu pakaļu un iziet kādās glaunās vakariņās, kaut vai grāmatu pasitot padusē, bet nē, tu apsēdies uz palodzes un skaties, kā dārdina salūts, tad tu nesaproti, ko var padarīt, un saproti, ka visu laiku staigā no viena istabas gala un otru, aizej, atver leduskapi, neko no tā neizņem, jo nekā prātīga tur nav un ja ir, tad neko no tā negribas. aiz nav ko darīt iekrīti gultā un piezvani uz ārzemēm, pēc sarunas jūties piepildītāka, paskaties norunāto minūšu skaitu un nodomā, ka tu šitā bankrotēsi, ja katru brīdi, kad sajutīsies vientuļa, tev gribēsies zvanīt uz ārzemēm. aizej pie barčika un nosiekalojies pie draudzenes šokolāžu kaudzītēm un nodomā, pa kuru laiku viņa ir ievākusi sev tādus krājumus un kāpēc tu nemāki šokolādes ēst tā lēnām, bet aprij visu vienā vakarā, tas nekas, tu izvelc savu pusidzerto vīna pudeli, vēlreiz aizej pie ledusskapja, atrodi kaut kādu sieru un sataisi maizes, iekārtojies savā kubkrēslā ar dienassgrāmatu klēpī, uzraksti kaut ko ļoti līdzīgu, ko pašreiz raksti, noliec malā, paņem atkal savu grāmatu un turpini dīdīties krēslā, jo spranda sāk sāpēt no jauna, arī tas nekas, jo ķermeni paņem tāds gurdenums, ka ir ļoti labi un ka tev negribas ne par ko sūdzēties, un tu sāc ar šausmām aptvert, ka tavā galvā rodas domas zvanīt vienam konkrētam rēgam no pagātnes, jo tu nezini, ko tas rēgs šobrīd dara, bet tu saņemies un iestāsti sev, ka tu nekad nevienam tā nezvani un arī nezvanīsi, jo tieši par to tevi ļoti bieži ciena, ka tu māki zvanīt tieši īstajā laikā. bet tomēr tu izdzīvo jūsu sarunu savā galvā, iespējams, kaut ko murminot pati sev pie deguna, laikam laiks iet gulēt, jo tas vīns šausmīgi uzdzen miegu, bet vajag pabeigt nodaļu. un naktī tu sapņo par to, kā esi piezvanījusi savam rēgam un jautā, kā viņam klājas.