mamma saka, ka vecais onka ir sacījis, ka es par maz lietojot kosmētikas. un viņš satraucas, ka es tāpēc vīru nedabūšot, jo nerūpējos par savu izskatu. apsmieties var, ka astoņdesmitgadīgs vecpuisis pamana, kā jaunas meitenes pucējas.
piektdienas vakarā es viņam teicu, ka iešu uz M.Gray koncertu. Viņa replika bija - varbūt tu tur ar kādu iepazīsies.
viņš vienmēr ir ļoti mīļš.

bet viņai bail.
bail par to, ka es varētu palikt kā onkulis žeņa, kurš 40 gados bija vēl joprojām jauns vīrietis, mainīja sievietes kā zeķes un katru dienu dzēra čefīru, bet tagad nobomžojies mūsu daugavpils kopīpašumā. vai tad tiešām es tā gribot, tā kā žeņa?
bail par to, ka es varētu palikt kā kaimiņtante anete, kas ienāk aizņemties 5 latus, ko samaksāt par pirti, pēc kuras paliek alkohola smārds mūsu dzīvoklī. vai varbūt es gribot kā tante anete?
bet varbūt viņi ir laimīgi? man liekas, ka viņi tomēr tādi ir, savā ziņā varbūt laimīgāki par citiem.
bet es jau nesaku, ka es gribu tā, bet kāpēc tev tā liekas, ko?