Dažādas trifeles ieripo maisiņā, sakārtojas rindiņā pa divi vai trīs. apkārt brūna lentīte.
Lēni atraisīšu lentīni, kā tāds mīlētājs, kurš izģērbj savu mīļoto.
Pa vienai vilkšu ārā trifeles, katru dienu pa vienai, nokodīšu gabaliņu un gaidīšu pārsteigumu.
Šorīt bija pistāciju pārsteigums.

nevaru nosēdēt, kājas pašas tirinās zem galda, cenšas salocīties piecos līkumos, gribas iemest kurpes kaut kur stūrī, labprāt kaut ko pagrauztu, o, davai pagrauzīšu tabletītes, tādas smukas baltas ripiņas, diez, cik dienā tādas drīkst sagrauzt. nekādas instrukcijas arī nav norādītas, nedz arī produktu saturs. nekā, nekā. un ja nu tur ir aspartāms, tad man pēc mēneša sāksies ģīboņi no regulāras graušanas, zaudēšu samaņu un seja būs sarkanos pleķos. tā vismaz baumo.

aiziet trešā tabletīte.

nolēmu pārtraukt tabletīšu graušanu, gāju uz virtuvi pēc tējas, izmazgāju krūzi, paņēmu tēju, sāku lasīt avīzes, atstāju krūzi uz galda, atnācu strādāt un kādu laiku nevarēju saprast, pēc kā es gāju uz virtuvi.

tagad eju uz virtuvi pēc tējas. un sākas viss no gala...