eič sī
23 April 2004 @ 08:46 am
 
man visvairāk ir kauns pilsētas ielās, sabiedriskajā transportā, apzaļumotajos skvēriņos, lielveikalos un bodītēs... visur, kur apgrozās cilvēki, par tiem jocīgajiem, kuri tēlo, ka neiet kopā ar savu veco mammu, veco tanti, veco onkuli, veco tēti, bet tomēr iet.
Viņiem kauns no saviem vecajiem radiniekiem, viņi atbild tik strupi, viņi uztaisa akmens seju, lai tie citi redz, ka ne aiz laba prāta viņi tā kopā iet. Bet man kauns par viņiem, varbūt arī žēl viņu, jo arī viņi būs veci.
 
 
eič sī
23 April 2004 @ 11:24 am
apsēstie  
man patika saruna par sātana apsēstajiem,
par tiem, kas sevi nekontrolē, kuriem putas pa muti nāk laukā un kuri savu galvu dauza pret sienām
un
par tiem, kas labi apjēdz, ko tie dara, kas paši atbild par savu rīcību, bet atrodas nemitīgā sātana kārdināšanā

bet vai cilvēks pats saprot, kad kļūst sātana apsēsts, vai viņš spēj tam visam pretoties? vai arī viņš tikai ārēji sapratīgi rīkojas, bet iekšā viņā sev jau vairs nesēž viņš pats. Sātans jau nav nekāds vakarējais, viņam arī ir savas taktikas.
bet ja viņš nav vairs viņš pats, tad arī neuzņemas atbildību par savu rīcību, nē, tas vairāk piedienas tiem, kas sevi nekontrolē. tātad tie otrie tomēr ir viņi paši un viņiem jāpiefiksē tas brīdis, kad sātans ar viņiem spēlējas.

jā, man patik saruna par sātana apsēstajiem.
 
 
eič sī
23 April 2004 @ 06:12 pm
 
es nesaprotu, kādēļ cilvēki novēl brīvdienās uzvesties godīgi. piedevām vēl ieņirdzot bārdā (tiem, kam ir).