eič sī
31 March 2004 @ 09:15 am
 
Es dažreiz smoku nost, un ikviens pieskāriens manam kaklam rada sajūtu, ka man trūkst elpas. Man dažreiz bail likt šalli ap kaklu, jo viņa vienmēr savelkas par ciešu, un tad es rauju vaļā, jo acīs jau izspiedušās asaras. Tāpat es nevaru normāli iemigt, jo guļot uz vēdera, spilvens spiežas manā kaklā un es nevaru paelpot. Tā noteikti ir bērnības trauma. Varbūt man vajag ar kādu par to parunāt? :)
Nē, tas no kaimiņu Romkas, kas reiz man skrēja pakaļ un pa jokam mani žņaudza. Tomēr no tā man vieglāk nepaliek, jo manas kakla fobijas nemazinās no tās apziņas vien, ka mani neviens tagad nežņaudz.
Lūdzu, dodiet man vairāk gaisa un palīdziet elpot. Citādi atradīsies reiz mani kaut kur nosmakušu stūrī un varēsiet žēlot, kad vairs nebūs ko žēlot.
 
 
Current Mood: tā kā uz miegu velk
 
 
eič sī
31 March 2004 @ 09:47 am
 
Mani klasesbiedri ir dikti mīļi. Atliek vienam pa jokam visiem nosūtīt ziņu, ka es maijā precos, kā man uzreiz pienāk ļoti patīkama vēstule:
"Tu tiešām piekriti? Tev sevis nemaz nav žēl?!"
 
 
eič sī
31 March 2004 @ 05:52 pm
Par mani cibā  
es kaut kur klaiņoju, klaiņoju, klaiņoju... un aizklaiņoju ļoti tālu. un tad es nāku atpakaļ, mēģinu pa to pašu ceļu, bet nevaru vien nobrīnīties, cik tas ceļš ir garš un pa kuru laiku es to visu nogāju. un tad paskatos uz sauli un redzu, ka tā jau gatavojas rietēt. Pārāk ilgi klaiņoju, bet ceļa pirmsākums joprojām nav manāms, un tad man apnīk, un es pat neatceros, kur īsti bija pirmsākums.

Un gribas sākt pa citu ceļu iet, un atrast jaunus ceļus, bet bieži nākas secināt, ka liela daļa ceļu ne ar ko neatšķiras. Tā pati zāle, tās pašas sūnas, tie paši akmeņi, tie paši koki, tikai citi.