Labi apzinos, ka pasaule nav tāda, kā vēlos to redzēt, bet es negribu zināt patiesību. Es labāk iedomājos, ka arī ārpus mana redzesloka ir tikai skaistums. Automātiski uzbūvēju sienu apkārt visam, kas uzdzen man šausmas. Neglītām celtnēm, netīrībai, agresīviem cilvēkiem, nabadzībai, prastumam un vēl daudz kam citam. Tas viss neeksistē. Gribu būt naiva.

Tikko mani apciemoja jehovietes, viena smuka, jauna, kas uzņēmās visu runāšanu un viena padzīvojusi, kas tikai māja ar galvu. Lasīja man priekšā dažādas vietas no Bībeles. Kaut ko no Jāņa atklāsmes grāmatas, kaut ko no Pirmās Mozus. Bet es nespēju koncentrēties uz viņu tekstiem, domāju, kā pieklājīgāk pateikt uz redzēšanos, jo es nevaru tā nepieklājīgi. Tad jaunā sāka zākāt homoseksuālismu, pret šo tematu man ir dalītas jūtas, bet vecā tik cītīgi māja ar galvu un smaidīja. Viņas gribēja atnākt vēlreiz, bet es šeit nedzīvoju. Varat nenākt, manis nebūs. Diezgan nesakarīgi.