eič sī
10 February 2004 @ 09:25 am
Rīts un vakars  
Vai jūs pamanījāt, cik oranžas debesis bija ap astoņiem? Tā kā zeme kaut kur degtu, vai jumtu kores... Es pamodos ar sireālu sajūtu, bija pārāk gaišs, priekš astoņiem par gaišu. Modinātājs šorīt kā briesmu signāls. Es nesapratu, kur es esmu. Noteikti ir jau par vēlu.

Vakar pirms pusnakts šiverēju pa virtuvi pie atvērta loga, kamēr pankūkas cepās, sēdēju uz palodzes un mēģināju dziedāt. Un klausījos savā atbalsī. Tāpat kā tu toreiz izmeti dakšu pa logu, lai dzirdētu viņas šķindoņu. Es to atkal atcerējos. Un ne tikai to.

Bet zāģētājs sacēla troksni un es aizvēru logu, lai pazustu virtuves dūmos.