nevaru saņemties. nekam.
šķiet, ka esmu kaut kur izsmelta. jau kuro reizi rakstu šo postu un dzēšu ārā.
pirmīt rakstīju par neapzinātu slepkavu sevī. nepatika. nezinu, kas nepatika - vai atziņa, ka varētu būt slepkava, vai tas, kā to pasniedzu. un vispār nav arī aktuāli.
atbrīvojiet mani no šīs domas. un neierobežojiet manu brīvību, jo tas zvērs var pamosties. mani ir ļoti grūti piesiet.

pilnīgs ārprāts, nez no kurienes man uznāca doma, ka gribu klimpu zupu. pats pārsteidzošākais ir tas, ka tajā mirklī lasīju par krāpšanu. Lasu, lasu un pēkšņi pār mani nāk šī atskārsme par zupu, pilnīgi tā, ka zupas garšu sajutu. Varbūt kaut kāda telepātija? Raksta autors domājis par zupu? Vai kaut kāds ekvivalents 25.kadram iekš kino?

"es pirms jums ienācu veikalā," saka sirma kundze un dziļi urbjas man acīs. da manis pēc stāvi arī pirms manis. cilvēks tāds tramīgs, var jau būt, ka viņai kaut kur ļoti jāsteidzas. "pavaktējiet manu vietu!" viņa nervozi izlīgojas no rindas un skatiens pieplok bulciņu sortimentam. tad viņa vēlreiz uzkrītoši ieskatās man acīs un ielien atpakaļ savā rindā.
īpašas līdzības gan nebija, bet man viņa tik un tā atgādināja bidstrupa birokrātu, kurš pārsprāga no dusmām.