atceros, kā daļa no jums te agrāk runāja par mammām, kuras izgriež katru informācijas drusku no avīzēm par savu miesīgu bērnu. ziniet, mana mamma nav tāda, viņa nebūt nav sliktāka mamma, bet viņa pat neatceras, kur noliek savas brilles, nemaz nerunājot par kaut kādiem avīžrakstiem.
man agrāk mājās kaut kur glabājās publikācijas, es pieļauju, ka viņas joprojām kaut kur glabājas, tikai mums mājās nav atvilknītes, kurā smuki viss sakārtots un vienmēr visu var atrast. patiesību sakot, kopš mēs esam izmetuši vienu grīdas plauktu, viss plauktu saturs tagad sakrāmēts lielos maisos un jau kādu pusgadu nav izpakots. iespējams, ka tajos arī ir pa kādam avīžrakstam. un tos rakstus nebūt neizgrieza mana mamma, bet mans 80-gadīgais veconkulis.

bet ne par to ir šis stāsts. stāsts ir par to, ka man tagad tās publikācijas ir vajadzīgas un es viņas vairs nevaru atrast. mājās atradu dažas, tās sliktākās, protams. es divas dienas meklēju, mamma divas dienas meklēja. veconkulis meklēja arī savā mājā. tik pat skaidri kā šodien atceros, ka viens mans raksts viņam nodzeltējis bija pielīmēts pie loga. apmēram pirms 3 mēnešiem. neviens neko vairs neatrada.

pirms trim dienām man piezvanīja onkulis.
-vai tu tici zīmēm?
-jā, es ticu zīmēm, un ko tu gribi tagad teikt?
-ne es, ne tava mamma nevaram atrast tavus rakstus. vai tad tā nav zīme, ka tev nevajag turpināt to, ko tu esi iesākusi?
-ak, tad tā tu to visu pavērs! nevajag te pīt iekšā mūsu nolaidību. tā vēl nav nekāda zīme un tos rakstus dabūšu!

vakar es aizgāju uz LNB periodikas nodaļu. paprasīju to, ko man vajag. tā bibliotekāre jau vispār šaubījās, ka varēs kaut ko tādu atrast. kaut ko tomēr viņa atrada, atnesa man tādu plānu mapīti. izšķirstīju visu no sākuma līdz galam vairākas reizes.

protams, ka manis meklēto rakstu tur nebija.

vai jūs ticat zīmēm?