un tomēr tā stulbi paiet garām cilvēkiem, ar kuriem plecs pie pleca varbūt deviņus gadus, varbūt trīs, bet tik un tā plecs pie pleca, bet tu paej garām, neko nepasakot, tas nekas, ka varbūt bērnudārzā tu viņu uzskatīji par labāko draudzeni, jo divguļamajā divstāvu (cik šausmīga pārrakstīšanās) gultā tev bija jāguļ apakšā un viņai augšā.

bet vēl stulbāk ir ieiet mazā veikalā, kur citu cilvēku nav, skatīties uz preci, pacelt acis ieraudzīt, zane!, tā taču zane, jau gribēt sākt smaidīt un teikt čau, bet pretī saņemt tādu, ko, jūs, lūdzu vēlaties? un redzēt tādu kā samulsušu skatienu, tas skatiens visu tāpat nodod, arī tev kļūst nedaudz neērti, bet tu nepasaki čau, bet gan man, lūdzu, to maizes jogurtu.