no astoņiem līdz vieniem esmu izdarījusi tikai vienas stundas darbu, man ir kauns tēlot muļķi un cītīgi strādājošo darbinieku un tad dažreiz tā iet mājās tikai tad, kad citi aiziet, lai nedomā, ka es nestrādāju. visu atlieku, atlieku, daru pēdējā mirklī, tad radu pārstrādājušā cilvēka tēlu, es nesaparotu, kāpēc vienmēr visās vietās, kurās es strādāju, es radu iespaidu par drausmīgi cītīgu strādnieku arī tad, ja nav īsti ko darīt.
nē, nu es jau nesūdzos, jāiziet ārā, lai nepamana, ka es te tāpat neko prātīgu nedaru.