pa dienu man šķita, ka nāksies pazaudēt balsi, tāda aizlauzta, krekšķoša, kaut kā ar grūtībām skaņas lauzās uz āru, būtu brīnišķīgi tā biežāk paklusēt. kad nevarētu paklusēt, un es jau visbiežāk to nevaru, tad čukstētu, cik spēka, un sagurtu no tā, ka manī neviens neklausītos. pievērstos katram inviduāli un čukstētu tieši ausī un tikai tiem, kam gribētu pieliekties pie auss. varētu lieki netērēt vārdus. no manis neviens arī nenogurtu.
bet nu jau atkal balss tāda pati kā vienmēr. išco ņi večer, varbūt rītdien būs citādāk.