pēc pāris Internations pasākumu apmeklējumiem, ir daudz maz izkriztalizējies man tīkamais vīrieša tips - tievs, ar brillēm, strādā IT. Typical nerd.
es gan uz turieni neeju kā uz speed dating pasākumu, bet lielos vilcienos par neko citu to īsti uzskatīt nevarētu, varbūt vēl vienīgi par kaut kādu networking štelli biznesam, bet tomēr nē, tas būtu retajos gadījumos.

toties visvairāk tracina āfrikāņu vīriešu mēģinājumi tuvoties. Dienvidāfrikānis, melnais, uzstājīgi skatās acīs un mēģina kaut kā hipnotizēt ar skatienu, sūta epastus un sauc mūs ar alni par sexy, hot un vēl ko tik ne. Riktīgs stalkeris. Mēs uz epastiem neatbildam. Vai tiešām uz viņu sievietēm tādi gājieni iedarbojas? tas taču ir tik banāli, un vēl stulbāk ir neredzēt, ka meitenei nav par tevi interese.

esmu pasākusi apzināti nelietot rafinēto cukuru. šodien uzcepu braunijus ar bezglutēna miltiem un agaves nektāru. pilnīgi godīgi, nekādas atšķirības garšā, sanāca nedaudz trauslāki, bet tas jau miltu dēļ.

lai gan vispār kopš man ir sākušās visas šitās 30gadnieku problēmas ar ādu (rozācija visbiežāk parādās 30 gadu vecumā, happy birthday), alkohols mani vairs neuzrunā, izņemot tās reizes, kad jādodas uz svinīgiem pasākumiem, kuros jau nu noteikti nevajag piedzerties, bet kuros tieši tāpēc arī sanāk, jo citādi ir garlaicīgi.

tāds foršais noskaņojums, ka ja rīt nebūtu sešos jāceļas, šodien varētu nedaudz piedzerties un vienatnē dejot pa istabu. klausos zemfiru

viena no foršākajām lietām ir tā, ka man dzīvoklī ir klavieres, un es jau sen biju apņēmusies kārtīgi iemācīties spēlēt Mēnesnīcas sonāti, bet tad man kaut kur noklīda notis un es viņas nevarēju atrast un visbeidzot mani vecāki vietas trūkuma dēļ atdeva mūsu klavieres, kā vēlāk izrādījās, Baibai Sipeniecei. Tā nu tas kaut kā palika, bet francūzietei ir nošu grāmata "50 Greats for the Piano", kurā ir populārākie Bēthovena darbi. šodien trīs stundas nosēdēju līdz krampjos savilktiem pirkstiem. tad, kad es mācījos mūzikas skolā, es klavieres nevarēju acu galā ciest un mājās trenējos ne vairāk kā stundu pirms nodarbības, bet tagad tāda bauda, jo neviens vairs nespiež spēlēt.

manas dzīves apdeits bulletpointos

* manā jaunajā Nespresso darba līgumā rakstīts "kafijas speciāliste"
* vakar ievācos Dublinas centra apartamentos, man ir balkons no guļamistabas, balkons no viesistabas un kingsize gulta
* ar maikiju no nenoteikta attiecību statusa mēs beidzot esam pārgājuši draugu statusā
* man ir forša mājasbiedrene no Bordo, kura visā savā dzīvesveidā un interesēs ir līdzīga man
* šobrīd jūtos kā mazais buržuā, un kā gan lai nejustos, ja svētdienas branču taisos ieturēt uz sava foršā balkona, pie nosacījuma, ka nesāks līt
* visas manas šaubas par pārvākšanos uz Dublinu ir pagaisušas, es šeit jūtos forši un mana iekšējā sajūta saka, ka es šeit būšu laimīga

visādu likteņa sakritību dēļ es šo vakaru pavadīju ar eiroparlamenta tulkiem Dublinā, kuri šeit ieradušies nākamās eiropas prezidentūras sakarā. pie vakariņu galda man apkārt sasēdās visas trīs baltijas valstis. es biju vīlusies, tām meitenēm nemaz nebija tik lieliska tā angļu valoda.

uzaicināja mani, starp citu, flāms, kuram mana māsa bija tā pa jokam izmetusi, ka viņš dublinā varētu mani uzmeklēt. gāju pīppauzē un skatos kaut kur redzēta seja. mēs vienreiz bijām redzējušies laikam 4 gadus atpakaļ.

otrdienas vakarā mani pārņēma pilnīga harmonija un sajūta, ka Dublina šobrīd ir mana īstā vieta, kur atrasties. Man liekas, ka man šeit ļoti patiks, es jau zinu dažas foršas vietas, kur iet, un drīz to būs vēl vairāk.
starp citu, vakar apskatīju potenciālo nākotnes mājvietu, uz kuru ir vairāki pretendenti, varbūt sadodieties visi rokās, jo es ļoti, ļoti gribu, lai viņi izvēlas mani, jo tas dzīvoklis un tā istaba bija tiešām krutākais piedāvājums, kuru man nācies šeit redzēt pa šiem gadiem.

man tagad ir tāpat kā filmā magnolija, kur beigās visi sēž un blenž vienā punktā, katrs pats par sevi. sēžu un prokrastinēju, jo šovakar braucu atpakaļ uz īriju. šoreiz ir sajūta, ka vairs ne uz ilgu laiku, tiešām vairs negribas.

- Vai tad pederastija un gejisms nav viens un tas pats?
- Nē taču, gejisms ir slimība un pederastija ir izvirtība.

Es nesaprotu, man smieties vai raudāt, bet tādi ir mani vecāki.

Izlasīju grāmatu par ķīniešu sejas lasīšanas mākslu un kā jau katrs sevī ieinteresēts cilvēks, izpētīju savas un māsas ausis. Neesam mēs ģimenisko attiecību cilvēki, viņa pat pārsteidzoši mazāk par mani. Vairumam cilvēku normālas ausu ļipiņas ar ieliekumu, bet mums pa taisno piestiprinātas pie galvas.

Tā ka nav te ko iespringt uz ģimenes veidošanu, pat sejā rakstīts, ka nav tas mums svarīgi. Daudz svarīgāki ir piedzīvojumi.

Reisā dublina tallina man blakus sēdēja meitene ar atstarotāju pie somas, uzreiz nodomāju, ka latviete, atcerējos simamuras nostāstu par atstarotāju vecenēm, kas kaut kādā eiropas lidostā izkristalizējās pie rīgas geita. Tad ieraudzīju, ka uz atstarotāja bija rakstīts Tere Stop, tātad tā atstarotāju kabināšana pie somām tomēr ir visas baltijas iezīme.

Kāpēc cilvēki aplaudē lidmašīnās? Tas taču nav nekāds šovs! Tas bija ģeniāli, pilot, jums arī šodien izdevās lieliski piezemēties.

dažreiz es vēlos, kaut nekad nebūtu aizbraukusi no latvijas, jo tagad man ir tāda sajūta, ka man ir divas mājvietas un tās otras vienmēr pietrūkst. rīt braucu uz nedēļu atpakaļ uz īriju, uz interviju, it kā. bet jau no domas, ka atkal vajadzētu braukt prom no latvijas, paliek sērīgi. tik pat sērīgi bija, braucot atpakaļ uz latviju. un tā vienmēr.

es ceru, ka ar laiku latviešu valodā atkritīs "Jūs" lietošana vienpersonā un būs kā skandināviem, kad uz Jūs uzrunā tikai aizvēsturiskas kundzes no pagājušā gadsimta.

vēl jo vairāk es nesaprotu, kāpēc cilvēki, kas visu mūžu teikuši tu, pēkšņi pāriet uz jūs. Mana zobārste, piemēram. Visu mūžu viņa mani ir uzrunājusi uz tu, un te vakar pēkšņi "jūs". Vairāk kā 20 gadus viņa labo manus zobus, kas es pēkšņi viņas acīs paliku veca?

jūs smiesieties, bet tas ir viens no iemesliem, kāpēc angliskā vidē es jūtos labāk.

kaķis regulāri sev uztaisa dredus, bet mamma tik pat regulāri nogriež. viņa jau nesaprot, kas jauniešiem tagad modē.

es varētu uz mēnesi ievākties Rīgas centrā, kamēr es neku neesmu aizbraukusi, kamēr vēl Ziepniekkalna dzīvoklis nav gatavs, kamēr es te pie vecākiem guļu uz raskladuškas, bet visa tā mana neizlēmība un nākotnes neziņa attur. Un mamma arī ļečī ar to savu - kas tev naudas par daudz, ka vajag tērēties, ka te pie mums var gulēt un ēst par brīvu.
Man liekas, ka dzīve pie vecākiem agri vai vēlu noved pie apātijas, līdz pat tādai stadijai, ka es varētu iekūņoties un gaidīt pavasari. nē, šī vispār ir pirmā reize, kad es spēju normāli sadzīvot ar mammu, jo viņa visu savu enerģiju izliek strīdos ar tēvu, bet dzīve šeit nerada nekādu vēlmi attīstīties, jo nav jau kam. ja tevi baro un iedod jumtu virs galvas, tad var pārstāt domāt. tas ir drausmīgi. man ir šausmīgi bail no tādas dzīves, kurā es neko nedaru. un vēl no tādas, kurā man nav savas privātās telpas. ja es smēķētu, es noteikti regulāri ieslēgtos vannas istabā un 2 stundas sēdētu vannā ar cigareti. es vispār ļoti bieži sevi vizualizēju ar cigareti vai tā ap 80 ar pīpi zobos pie kamīna. stulbā kino estētika.

vecākiem šodien kāzu jubileja. tā viņi tos 32 gadus savas kopdzīves gandrīz nonstopā ir viens uz otru bļaustījušies. ļoti iespējams, ka tā tomēr ir varonība.

remonta koordinēšana ir augstākās pilotāžas projektu vadība. daržreiz man gribas nošauties, dažreiz vienkārši piedzerties, a moš vienkārši, kā ieteica vīnogas, iet pieteikties kaut kur darbā par būvdarbu pārvaldnieku. latvijā esmu apmēram mēnesi, bet tādi vēlie rīti ar izgulēšanos man ir laikam bijuši 3.

starp citu domājot par to, kāpēc es cibā gandrīz vairs nerakstu, es sapratu, ka feisbuks man ir aizstājis tās funkcijas, kam kādreiz kalpoja ciba - publiski uzrakstīt kaut ko tādu, ko puse no lasītājiem īsti nesapratīs vai pārpratīs un iztulkos pēc savas saprašanas, bet man dos to ekshibicionisma sajūtu, ka esmu kādam atklājusies un iespējams likusies interesanta.