Hege - September 23rd, 2004

Mana vecāmamma bija vistu nogalinātāja, slavena pa visu ielu, kur viņa, vēlāk arī mēs ar mammu dzīvojām. Viņu bieži "izsauca" uz slaktiņu no apkārtējām mājām, jo nevienam īsti nebija ne dūšas, ne tvēriena. Vēl viņai bija nogalināmais duncītis, kas ievīstīts vairākās papīru kārtās, tika paslēpts šķūnī pagalmā. Es zināju par tā eksistenci un īpašos brīžos piezagos, lai to appētītu tuvāk. Un joprojām nespēju saprast, kā viņas metrs-51-trauslais un kaulainais augums ar bendes aukstumu grieza putnu rīkles...

Šodien aizdomājos par to, ka šo tikumu laikam ģenētiski nebūšu mantojusi, ( jo )