| дело было вечером |
[6. Aug 2013|21:59] |
Tātad tā, bija jau piektdiena, braucu ar divriteni mājās un pēc ierastām, sev zināmām zīmēm jau gatavojos apmest līkumu kolektora akai, kas iegrimusi asfaltā, kad blakus pielavījās ātri braucošs auto, tizli samisējās un bums! akā bez vāka. Ir krists daudz, instinktīvi ar vienu roku tiek noķertas brilles un tad velties. Kas nogāja greizi, jo ar visiem 90kg šķiet paņēmu cietzemi ar plecu uz tiem aptuveni 30km/h. Kunkstoši sēžu ielas visū un sāk vilkties no krūmiem marodieri, nudien šokā sāku ja ne atgaiņāties, tad savākt somu, cepuri un divriteni. Sajutu, ka šoreiz sūdi, tik ļoti nav sāpējis gandrīz nekad, ievelku plecu vietā un apsēdos uz soliņa, širmis neaizvērās, bet auksti sviedri notecēja branga aluskausa apmērā. Sāku taustīt plecu un nosaku diagnozi, tas ārā lienošs kauls ir atslēgas, mazliet sastūmu vietā, lai nepārplēš ādu un estētiskāk:) Kliboju mājās, īdot. Jā, šoka ietekmē neko neizsaucu, ne mentus, ne neatliekamo. Mājās saprotu, ka bez polša neiztikt un tāpat no kakliņa, T-kreklu jānovelk ar šķērēm sagriežot.
***
Nākamajā dienā- vakarā, kas ir tā pati piektdiena pēc kalendāra, atbrauca pāris cilvēku un savāc mani uz traumām. Mazliet spurojos, bail no attieksmes pret anistēziķa smaku, bet nu apzinos, cita ceļa jau nav. Kliktklikt, bildes smukas (iepriekš publicētas) un jāgaida zvans no TOS pirmdien, kad jāliekas uz operāciju stacionārā. Šīs dienas bija jaukas, lai tik pamēģina man pārmest sievietes par sāpēm, Tu jau neesi dzemdējis un citu stereotipisko hujņu - jebkura kustība ar aurošanu, pagulēt iespējams pāris stundas, bet tikai ar apmēram 700 mililitriem degvīna, tabletes neķer. Tad nu beidzot pirmdien man TOS laipni paģēr otrdien no rīta iestacionēties.
***
Traumās bardaks. Katrs atsevišķs mediķis laipns un profesionāls, bet sistēma bardakā. Pēc 3h nīkšanas koridorā beidzot ar mani dara pirmās manipulācijas - noņem asinis, pie reizes palielot, tikai katrs desmitais zinot asinsgrupu. Vietu gultai nav, gaidu joprojām līdz tikai pēcpusdienā man atbrīvojas gulta...tadā! VIP palātā, viens pats (tas ir svarīgākais slimnīcā) ar TV.:) Uzreiz sāku kalkulēt, ko esmu parakstījis, jo VIP palāta maksā kā Hiltons, tikai ne tik ērti. Jau pa tālruni esmu informēts, ka aizliegts ēst kopš iepriekšējā vakara un sola nākamajā dienā operēt. Te atkāpe, ienāk kārtējais piesietais mediķis, kuru ir daudz - ārstējošais ārsts, ārsts, kas pieņēma, ārsts, kas operēs un štabelis ar māsām un prasa: "Kurā tu kārtā?" Es bolu acis, izrādās operācijām ir kārtas, pirmā, otrā utt. pēc laika, kad notiek. Kā gan to var nezināt parasts salauzts Buratino, kurš 25y nav bijis slimnīcā un sistēmu nepārzin? Gaidu operācijas dienā savu graizīšanu, nedrīkstot pat ūdeni dzert, man, kas dienā bez 3L ūdens nevar iztikt, līdz pusčetriem pēcpusdienā bez malka ūdens! Tad atnāk kārtējais mediķis un saka – operācija atcelta, uz rītdienu, kas nozīmē, ka atkal jābadojas kopš šī brīža. Padzeros gan makteni kāri, un uzpīpēju. Vakarā iedod laimīgo tabletīti, kas iemidzina kā pēc pulksteņa, tik diemžēl manā organismā darbojas tikai līdz 3iem rītā.
***
Sestajā dienā, kad esmu dzīvojis ar lupatās salauztu kaulu, beidzot mani stumj uz operācijas bloku. Dīvainā kārtā jūtos atvieglots ne satraucies. Izrādās mani stumj pa nelīdzenu asfaltu apmēram 200m pa ārieni uz to bloku. Tas ir sāpīgi un jau gribu lūgt – iešu ka pats ar kājām, bet tā jābūt. Pēc 3 ratu pārlīšanas citos, vājprāts, beidzot esmu operāciju zālē. Viens no sanitāriem ko noburkšķ - pereļezajem, uz ko momentāni dabon iekšā no ārstes: nevis pereļezajem, bet LŪDZU pārkāpiet!... un man sāk kabināt klāt visādas rores un elektrovadus. Tad notiek šīza, vismaz man šķiet, ka kas jau salaists hihi vēnās. Pienāk operāciju māsa un prasa – Tu esi no Valkas? Atņurdu, ka jā, biju. Šī arī esot, prasu kā vārds? Zeltīte. Prasu – kā princese? –Mhm. Tas izklausās pēc normāliem narkotiku murgiem, bet vēlāk izrādijās, ka nē.:) Vārdu sakot klausos savos pīp-pīp sirdpukstos, kolīdz paātrinās no uztraukuma, kautrīgi hummm saņemos un atkal normāli. Izrādās mans gadījums viņiem, kas skrūvē kā mēbeles uz konvejera tādus kā es, šķiet gana interesanti perverss un operējošais ārsts ir sasaucis internus lūrēt, vārdu sakot tautas daudz. Sākumā krutais operējošais rāda kā atrast konkrētu nervu (laikam carpus sauca latīniski) un ar vienu dūrienu nolēmē man nahren visu roku no pleca līdz pirkstu galiņiem, nevis sapilda anistēziķi tā, ka vēl puse sejas nejūtīga. Es atzinīgu novērtēju un saku paldies ārstam, man arī noderēs šī informācija un esmu ko iemācījies.:) Viņš protams indīgi pajoko – tad jau nākamreiz varēsi darīt visu pats! Maitas neko nelika skaitīt no 10 līdz… , pamostos, kad jau viss noticis. Stumj mani ārā no operācijas galda un atkal pašam nākas pārkāpt uz transportējamās gultas. Zināmā māsa saka, tev ātrais nesanāca, ķimerējuši riebīgu šķembu ārā turpat 2,5h kopsummā, sakrūvēt jau esot sīkums. Tas 5min pēc operācijas un mani stumj pa āru uz nodaļu, palātu. Nejūtu neko, bet gribas uzsmēķēt un paprasu stūmējiem, sieviete sak` ako nē, un es uzsmēķēju!:) 10min pēc operācijas nolemju, ka man negribas saukt pēc pīles (te atkāpe, es vispār nesaucu māsas ar pogu, pats gāju un tas ļoti palielina jauku attieksmi pret sevi) un diezgan droši pats aizlienu uz WC, tad pie māsām ar lūgumu, lai novāc no gultas to sasodīto pamperi, kas sviedrē pakaļu. Tur mazliet acis kā bļodas un atvērtas mutes – tas tu, ko tikko atvedām no operācijas?! Nuja, lai tikai nerādoties ārstiem, bet nu apbrīnojami turoties kājās utt. Vārdu sakot nākamajā dienā mani nelaiž galvenais ārsts ārā, nu ņepaloženo. Es čīkstu un staigāju līdz konsilijs ar citiem dokiem pierunā šo – šitas čalis neizskatās paturams, jo argumentu jau nav. Laist pa rorēm atsāpinošos? Pats sarūpēšu. Nu tā īsumā. Tagad rokā iekārtu roku vismaz 1,5mo līdz nākamai fotosesijai, slimības lapa nez cik ilgi, teicās, ka 2..3mo varētu būt šajā gadījumā. Skaidrs, ka dzīst kā sunim un varētu agrāk, taču fiziskā darba specifika prasīs pamatīgu rehabilitāciju ar fizioterapeitiem.
P.S. Satamborēja gan kruti, aš krustdūrienā, tur īpašais specializējies šūšanā un ļoti lepojas ar to – nepaliks ne rētas, kas vecim nav nemaz tik labi. Gaiļezerā gan, kad gāju izņemt diegus pie pazīstamas māsas, kas diegus izņem ikdienā, mazliet noelsās ieraugot tamborējumu. Nācās pēc kāda laika iet otrreiz, palika mazliet iekšā gals. Bet teksti: “tagad mazliet kodīs” manī izraisīja smīnu, saku – šļāc un griez, ja vajag, tagad es to neuzskatu par sāpēšanu!
P.P.S Jums stāstīs, ka uz slimnīcu jāņem pirmās nepieciešamības lietas – dvieli, tualetes papīru, ziepes… Tā nav tiesa, to visu var dabūt uz vietas, pirmās nepieciešamības lietas, kas jāņem uz slimnīcu, ir Tabasco mērce, sāls, pipari, čili un pārējais, lai padarītu to ēdienu lietojamu. Cik nu es tur to dabūju nobaudīt…
Viss, pardon redakcija par iespējamām drukas kļūdām! |
|
|