Atļāvos publicēt vareno Jāņa ceļojuma apskatu....

Labrīt!

Pateicoties augstākajiem spēkiem un necerētai veiksmei esmu atgriezies, atgriezies no saulainās Gruzijas un neveselības lēkmes. Atpakaļ pie darbiem un pienākumu pildīšanas. Ļoti pa īso vēlos atstāstīt nelielo piedzīvojumu no atvaļinājuma laika, ceru ka radīsiet dažas minūtes pie rīta kafijas fiksi pārskriet pāri mazai čupiņai ar bildēm un tekstu iestarpinājumiem. Atstāsti būs cenzēti bet bildes nē.

****

Tātad viss sākās ar to ka manis izsauktais taksis tikšanai uz Rīgas lidostu bija aprīkots ar gruzīnu tautības šoferi, vārdā Georgijs. Aizveda, izsēdināja un piekodināja – ņikogda ņeotkazivaj v gruzinskom gosķeprejimsve ! Atvadījāmies un mans ienira lidostas labirintos. Mana bagāža – lielā foto mugursoma un vidēji liela soma ar statīvu, guļammaisu, drēbēm, higēnas līdzekļiem, kinžaliem un protams zeķēm. Izlidojam pēc pulkstens 22:40. Cenšos gulē, bet nesanāk, blakus sēž divas gruzīnu tantes un nežēlīgi kož, stjuartes aizrāda, bet viņas tik kož. Vietas man ir maz jo viņām liela kaudze ar maisiem un somām. Aizmigu uz dažām minūtēm. Pamodos brīdī kad lidojošais pūķis sāka izlaist šasijas. Nosēdās labi, mīksti. Tbilisi.

Pēc vietējā laika tur nakts 3:10. Bija 3. maijs. Pasu kontrole un iztaujāšana norit gludi, dabonu sarkanu štampu un mani palaiž vaļā. Pēc vairāku taksistu vārdā Georgijs iepazīšanas nolemju pabūt vēl lidostā līdz kamēr paliks gaišs. Paspēju iepazīties ar suvenīru veikala pārdevēju Nonu ( Georgevna starpcitu ), uzzinu ka šī nav Novo Aleksejevska lidosta, uzzinu ka tāda ir militārā un ir slēgta. Kaut arī AirBaltic teica ka būs Novo Aleksejevka. Sagaidu rītausmu un eju meklēt autobusu. Atradu, iekāpu, sēžu gaidu kad sāks braukt. Te pienāk pie durvīm viens no taksistiem Georgijiem un aicina mani izkāpt uz minutku. Jaņis, ja vserovno v tu storonu jedu, atvizu tebja za pol ceni. Aizveda par puscenu uz centru un izkrāva uz Bagdādes ielas pie viesnīcas Rivjera. Iekārtojos un nolemju negulēt jo nākamo nakti tad es tur pārlaižu šā vai tā, gaidot 4. maija rītu lai saņemtu automobili. Izeju no istabiņas un redzu ka taksists Georgijs turpat vien stāv un saka – ja tak i znal što ponadabļus. Bez maksas aizveda uz pašu centru. Bija saulains un silts. Sēdēju un vēroju kā gruzīni brauc, mācījos. Pētīju cilvēkus lai saprastu kā, ko un no kuras puses. Paēdu gurķus ko var uz katra stūra par mazu naudiņu nopirkt un dodos tomēr uz savu Rivjeru čučēt. Čučas baigi labi. Pēc brīža pamodies dodos uz vannas izstabu pieņemt ūdens procedūru. Līdz pusei sanāk bet tad kautkā siltais ūdens izbeidzas. Nočortojos un eju atkal gulēt. 4. Maija rītā pamostos laikā pat bez nekādiem modinātājiem. Noeju lejā pie sekjuritī veča pēc kafijas pajautāt. Noveda mani pagrabā kur tieku pie lielas krūzes ar saldu šķīstošo kafiju. Un te pie manis pieskrien kāds vīrs jautādams – Jan ? Jan ? Es saku ka jā, Jaņis vien esmu bet kas ir ? Meņa zavut Georgij, Georgij Beradze. Ja vam mašinu privjol. Sarokojies ar Georgiju, nokārtojis līgumu un naudiņu lietas, noklausījies noteikumus un sarunājis atpakaļatdošanas vietu, termiņus tieku izvests uz ielas un esmu laimīgs. Manā priekšā stāv mirdzoša balta Lada Niva. Tāda kā Georgija mājas lapā biju noskatījis. Mans baltais gulbis ir klāt. Noinstruē mani, parāda kas, kā un kur, iedod atslēgas un tehnisko pasi. Novēl laimīgu ceļu un aizbrauc nezināmā virzienā. Sakrauju somas bagāžniekā, foto mugursomu priekšējā blakus sēdeklī un piesprādzēju.

Iedarbinu balto gulbi un nu sāku kustību no trotuāra uz brauktuvi. Nonāku pilsētas ielās, tad gribu tikt ārpus šī trakā cirka. Aizbraucu līdz saucamajai Tbilisi jūrai. Liels ezers. Svētdienas pikniku un auto tīrīšanas vieta. Paguļu un braucu tālāk, kalnos kautkādos. Sāk līt lietus, noparkojos kalna nogāzes malā un guļu. Pamostos kad laiks uzlabojies un ripinu lejā. Pa ceļam kāds vīrs mani nostopē un lūdz pēc akumulatora. Baltajam gulbim tas tiek izņemts un ar to tiek glābta kāda dzeltena Moskvič dzīvība. Tieku atpakaļ pie savas betereikas un ripinu tālāk lejā. Gribas ēst. Kāda ganu tantiņa ap gadiem 80 iesaka braukt uz pilsētu lejā, tur restorāni esot. Kad esmu ticis lejā sāk gāzt lietus kā no spaiņiem. Izmocījies pa bezgalīgām peļķēm, bedrēm un sastrēgumiem, uzbraucis uz Kijevas ielas pie kādas skolas noparkojos. Nolemju tur arī palikt. Te uz sava baltā gulbja aizmugurējiem krēsliem pārlaižu nakti zem guļammaisa. Sagaidījis rītu kad mašīnu maz, dodos ārā no pilsētas. Kaut arī lidostas Nona neieteica dodos uz Gruzijas militāro lielceļu. Pusmiegā arī tieku. Gāž lietus.

Atjēdzos bezgalīgos, baltos plašumos. Nu baltā mākonī. Sniega mākonī. Baltā gulbīša logu tīrītāji stenēdami dara savu darbu. Biškiņ kreņķis parauj. Nebiju gaidījis. Saprotu ka neesmu tālu no vietas ko sauc par Kazbegi. Bet tālāk sniega ir tik daudz ka baltais gulbītis sāk sūri slidināties uz visām pusēm. Izvēlos pārāk pieputinātu un šauru vietu lai apgrieztos apkārt. Ilgi mīcos, bet izdodas. Braucu lejā, Pakļaudamies sniegu varai kas mani mētā no sāna uz sānu. Ausis knapi dzird, liels augstums, bungādiņas netur. Braucu lejā kur sniegs pārtop lietū, vismaz redzamība būs labāka. Tieku līdz kādai apstāšanās vietais un skatu platformai. Apstājos un nolemju atpūsties, apskatīt balto gulbi. Pagulēt.

Baltais gulbītis izrādās ir bijis pilnīgi nolipis ar sniegu. Visas lampas ciet, tās paskrubinu un lienu iekšā snaust. Neko ilgi nepagulēju, pamodos no briesmīga rūciena. Takā sabijos, nodomāju ka lācis vai. Kad paskatījos pa sānu logu ( priekšējais bija aizsnidzis ) ieraudzīju lielas, tādas kā vilka pēdas. Nu moins ! Visas durvis aizslēdzu un gaidu kas būs. Rūcieni atkārtojas. Cenšos saskatīt kas notiek. Snieg un snieg.

Kad rūcieni pāraug riešanā un gaudošanā, pa sānu logu ieraugu šo milzu nezvēru kas par laimi nav pārsniedzis bērna vecumu. Viņam ir salauztas priekšējās ķepas. Bet viņš turas brašs. Uzrej un pagaudo. Stabili brien pa sniegiem. Izskatās ieinteresēts. Osta mana gulbīša neskaitāmas reizes citu suņu apčurātās riepas. Man viņu paliek neizsakāmi žēl. Paveru logu un baroju ar visu kas man vēl atlicis. Apēd visu manu maizi un atlikušo konservu. Izskatās ka jūtas labi. Paēdis uzrej un uzgaudo.

Kamēr komunicēju ar nezvēru, pēkšņi pazūd snigšana un ceļu aizsedz necaurredzama migla. Atkal kreņķis jo ceļš tālāk ir mezglu līkumos. Par laimi pamanu vientuļa jātnieka siluetu un visneparastākais divus trakos kas uz velosipēdiem mauc uz leju !!! Pirmo reizi redzu kādu uz velosipēda. Tātad situācija nav tik traka. Pēc laiciņa dodos iekšā miglā un aiz līkuma tā bilde jau ir daudz mierīgāka, skaidra, bet līst.

Te nu es apstājos lai apturētu roku trīcēšanu un apskatītu aiz loga esošo, slapjo ainavu. Jou, jou. Sirdij tik tuvās serpentīnas atklājas visā savā burvībā. Vēl nedaudz un saprotu ka noķeršu to vientuļo Jātnieku, varbūt pat tos trakos velosipēdistus. Gribētos ar viņiem parunāties. Drošvien zinātu ko runāt.

Nonācis līdz vietai kas aprīkota ar brangiem šlakbaumiem atkal nolemju apstāties. Te var tikt zem Jumtiņa un uzpīpēt ārpus baltā gulbja. Pīpēju, veros ainavā un te pamanu tādu kā dzīru sekas. Zem lietus ūdens strūklām palikta panna un pļoda. Izskatās tikko lietotas. Nodzēšu cigareti. Apgriežos.

Un ieraugu dzīru seku satīrīšanas ainu. Nupat, nupat kāds ir darbinājis šo slotu. Nupat. Ož pēc karsta.

Aiz nākamā zilās celtnes stūra ieraugu pavisam šausminošu ainu. No apēstā policista pāri ir palikusi tikai spilgtās krāsas āda. Pie velna! Bāžu fotokameru zem džempera un nesos prom uz balto gulbi.

Pa ceļam veros ainavā. Ar šausmām domāju par tām mistiskajām radībām kas mīt tajos sulīgi zaļajos džungļos. Tā ātrumā nevienu kustoni saskatīt nespēju. Tālskati no somas negribas vilkt laukā, laiks taču.

Labi ka esmu nostājies pašā ceļa malā. Jo no lejas uz augšu, virzienā uz vietu kur bija apēsts policists uzbrūk milzīgs bars ar nekad agrāk neredzētiem dzīvniekiem. Starp tiem arī vīri ar draudīgām nūjām azotē. Ragi un nagi, zeme zem baltā gulbja riepām dreb. Paslepus atvēru sāna logu un fotografēju.

Nezvēri beržas gar pašiem baltā gulbja sāniem. Uzbrukums ir kluss, tikai vīri ar draudīgajām nūjām ik pa laikam izveic kaujas svilpienus. Uzbrucēju pulki ir grandiozi, ne galu ne malu neredz. Milzu straume.

Un redzu kā nezvēru milzu straume nes līdzi kādu no saviem upuriem. Pelēkā Volga pat nepretojas. Izskatās ka saprot savu neizbēgamo eksistences galu. Pārmetu krustu un parauju stiprāk stāvbremzi. Tālākie notikumi risinās vairāku dienu garumā. Kad esmu izturējis vairākkārtējus nezvēru straumju uzbrukumus, ticis pie degvielas kas glabājās kādas lauku sievas kambarītī pie lielceļa, beidzot satieku augšā sniegos redzētos velosipēdistus. Viņi izrādās ir no Kijevas, no Ukrainas. Esot gribējuši redzēt milzīgo Kazbegi kalnu, bet arī nav izdevies. Negaidītais sniegs pārsteidzis arī viņus. Kādā klusā mājā kopā ar viņiem papusdienojam. Viņi ēd hačapuri un jūsmo, velomeitene solās iemācīties tādu gatavot savam velovecim. Es ēdu gaļu un protams dragāju iekšā kafiju. Kad paēdam, vēl nedaudz parunājamies un atvadāmies. Velovecis pirms doties prom mani brīdina. Šodien ir 6. maijs, svētā Georgija diena. Uz ielām būšot ārkārtīgi daudz iedzērušu autovadītāju, šajos svētkos gruzīni dzerot ļoti, ļoti daudz. Ieteica pārāk neatšķirties no tiem. Bet lai esmu uzmanīgs, brauc viņi tad tiešām kā nenormāli. Nojaušu ka sūdi būs. Ar manu 1,5 gadu autovadītāja stāžu būs par īsu lai kur tālu tiktu. Padomāju un saucu pēc saimnieces. Lūdzu rēķinu un vidēja izmēra gruzīnu konjaka pudeli. Ar to visu tieku apgādāts. Izpētu karti, atrodu kur esmu. Kaut kur netālu aiz muguras ir miestiņš Pasanuri. Tur es vēl vienu tantuku davedu līdz mājām. Dzīvoja viņa tur. Pateicoties viņai man ir pilna bāka degvielas un vēdera vēlmes apmierinātas. Izeju ārā, nopētu vēl savu balto gulbi, viss ir kārībā. Sāk lēnām uz vakaru vilkt. Taisu vaļā konjaku. Braucu tālāk lejā. Atkal satieku nu jau man pazīstamos velosipēdistus. Un pirmo reizi šī brauciena laikā izmantoju sava baltā gulbja signālu. Ar to sveicinu velosipēdistus, atbildi saņemu kā mājienu ar roku. Atkal sāk velnišķīgi gāzt. Nezinu īsti vairs cik ir pulkstenis bet esmu nonācis pie šī Gruzijas militārā lielceļa sākuma. Vēlreiz ieskatos kartē, tad par nelaimi ievēroju pa šoseju patrulējošas ceļu policijas ekipāžas. Mirkli aizdomājos bet nenobīstos, nav tik traki ir pagājis laiks un konjaka darbība mazliet gājusi mazumā, bet vēl turas. Bailes vismaz braukt mazākas jo brauc viņi tur tik tiešām kā uz nāvi. Neko, izejas nav. Sniegu vairs negribu. Spiežu sava uzticamā baltā gulbīša gāzes pedāli grīdā un aiziet. Tik tiešām gāž nenormāli. Autiņi kā kuteri pa jūru. Ūdens šķīst uz visām pusēm. Tā līst ka tādu policijas auto no citiem vāģiem pat atšķirt nevar. Es spiežu pedāli grīdā lai turētu līdzi citu autiņu plūsmai. Daļēji man tas izdodas. Pievienojos grupai kas brauc ar mana gulbīša maksimālo ātrumu, 120 km/h Ir jau vēls vakars, pēc astoņiem kaut kur. Un esmu sasniedzis norāžu zīmi kas liecina par kādas pilsētas tuvumu. Dažus kilometrus nogriežoties pa labi atrodas pilsēta vārdā Gori. Esmu pārguris kā suns. Es griežu stūri pa labi un pedāli grīdā. Jā, pabraucu garām apdzīvotas vietas zīmei Gori. Braucu meklēt naktsmājas. Drīz vien ieraugu viesnīcu kādu Viktorija, kā smejies tulkojumā no grieķu valodas „uzvara”, bet ieejot iekšā receptors mani sūta prom, esot viss aizņemts, lai braucu uz viesnīcu Inturist. Te esot pārāk dārga viesnīca. Inturist esot laba, tur lētāk, tur būs labi. Kad man parāda virzienu kurā jābrauc, lai tiktu uz turieni es arī braucu. Jā, jā, līst spēcīgāk kā pa ceļam. Vairākas reizes stājos lai taujātu pēc Inturist. Kāda veikalniece norāda uz milzīgu stūra māju, tā tad arī esot tā viesnīca. Iesēžu gulbī un tad notiek kas galīgi draņķīgs. Mēģinot apstāties pie viesnīcas. Lietus ūdeņu ir tik daudz ka brauktuves un trotuāri ir viena liela peļķe. Ar gulbīša priekšējo kreiso riteni es iegāžos neredzamajā lietus ūdens kanalizācijas kanālā. Riepa ir lupatās, disks salocīts. Bet netālu man aiz muguras ieraugu policijas mašīnu, kas arī tāpat ir iegāzusies tai nolādētajā kanālā. Viņiem gan neizskatās ka būtu tik lielas traumas. Bet ārā viņi netiek. Piebrauc sarkans džips, pie stūres Adriano Čelentano līdzinieks kāds gruzīnu džeks. Pieskrien vēl divi gruzīnu čaļi, abi nespēj nobrīnīties par tādu sagadīšanos, menti un kautkāds tūrists, abi divi iekšā lietus kanalizācijas kanālā. Mana gulbīša bagāžniekā atrodu trosi ar āķiem. Iedodu to tiem policistiem. Sarkanais džips ar Čelentano pie stūres un ar manu trosi izvelk mentus no kanāla. Ments satinis sainītī manu trosi atdodot to man pa krieviski pasaka paldies. Esmu izbrīnīts. Tie izrādījās militārie policisti. Tagad kārta manam gulbītim. Labi ka viņš gulbītis ne strauss, pie ūdens ir pieradis. Pie stūres piesēdinu vienu no gruzīniem, es kopā ar vēl diviem džekiem ķeramies ar rokām pie gulbīša priekšējā bampera. Stūrētājs pedāli grīdā un mēs izceļam ar rokām gulbi no kanāla. Nu ja, riepas vairs nav. Nu tālāk domkrats, rezerves ritenis, skrūves un lietus. Esmu milzīgi pateicīgs džekiem par palīdzību, vēlos cik ātri var sataisīt riepu un disku. Ok, es un divi gruzīnu džeki gulbī iekšā un dodamies meklēt, kur var saremontēt. Pēc vairākiem atteikumiem nonākam pie kāda vīra ko protams sauc Georgijs, viņš man apmet roku ap plecu un saka – segodņa ņepočiņism, a včera abizaķeļna vsjo zģelajim, segodnja ņet no včera buģet vsjo v porjadke. Paņemaješ Jaņis, segodņa u nas baļšoi prazdņik, segodņa u nas prazdņik svetovo Georgija. Tak što izviņi drug, segodņa ņet no včera vsjo budet v porjadke, počiņim. Opā, par sv. Georgija dienu biju piemirsis. Tad nu sakāpjam ar gruzīnu džekiem gulbītī un kautkur braucām. Uz viesnīcu braucam, uz Inturistu atkal. Bet džeks ko protams sauc par Georgiju man saka, ka tagad aizvedīs mani uz viesnīcu lai nolieku mantas, noliksim mašīnu stāvvietā – i tagda pojeģim v restoran. Aizbildinoties ar nogurumu saku ka moška nevajagas a ? Jāpaguļ. Bet Georgijs – ņet ! ti moj gosķ ! Pajeģim v restoran, u nas prazdņik svetovo Georgija. Ja ugošaju. Budim mnogo kušaķ, mnogo piķ i babu ......! Saņēma mani gūstā vārdu sakot. Tautas tur tai restorānā bija ņemerena daudz. Es to salīdzināt varētu ar Ķīpsalas izstāžu halles masām. Tiku ievests kādā aizmugurējā zāles atsevišķākā, mazākā zālītē kur pie gara galda sēdējā nu aptuveni 20 tādi Georgiji. Uzņēma mani labi. Uzzinājuši ka esmu no Latvijas, latvietis ovācijas sita augstu vilni. Za Boga, za mamu, za papu, za brata, za sestru, za gosķa, za hleb i vodu, za lubov ........................................................ tas tā turpinājās līdz es pamodos istabiņā iekš Inturist. Starp citu, pie tā svinību galda uzzināju, ka atrodos Staļina dzimtajā pilsētā. Nosalu, baigi nosalu, apkures laikam nebija. Uz glauna balkoniņa uzpīpēju. Vēl nedaudz palīdu zem segas, centos aizmigt. Bija ļoti agrs rīts, 7 apmēram. Un tad pēkšņi klauvēšana pie durvīm, trīs Georgiji ienāca istabā, visi pohaini dramatiski. Nācās celties augšā. Bija jābrauc gulbīša sadriskāto riepu remontēt. Riepa bija neremontējama, nācās pirkt jaunu. Tad disku meistari sataisīja, riepu uzlika. Ratus samainīja kā vajag, piepūta un viss tiešām bija kārtībā. Pretoties bija bīstami, ar bārdas rugājiem noaugušais mehāniķis mani riktīgi sabučoja. Forši ! Tad nu atkal restorāns, milzu pelmeņi hinkali, šašliks, limpenes. Protams pie blakus galdiņa esošie sirmie virī gribēja ar vientuļo latvieti iedzert. Nedrīkstot atteikt, gruzīnu čačas glāzīti biju spiests izdzert. Par to sirmais vīrs bija priecīgs. Dieva dotu veselību novēlot atvadījāmies. Gruzīnu džeki nolēma mani aizvest uz netālu esošo gruzīnu seno senču pagānu alu pilsētiņu Uplistsikhe. Nepretojos. Apskatījāmies. Resnākais no Georgijiem izrādījās ārkārtīgi zinošs. Visu pastāstīja, parādīja.

Trīs no neskaitāmajiem Georgijiem, maniem vizinātājiem. Centrā krieviski runājošais, gudrais Georgijs. Redzot manu kuslo kustēšanos, Georgiji nolēma mani aizvest uz pavisam mistisku vietu. Tās nosaukumu neatceros. Resnais Georgijs stāstīja, maziņš bijis viņam sāpējušas kājas, tad ticis aizvests uz to mistisko vietu un kājas nomazgājis ar svēto ūdeni un atveseļojies. Man arī vajagot tā izdarīt. Sekoja elles bedru izrobots ceļš. Lūk zemāk redzamā ir tā svētā vieta. Pēc skata ne visai toties pa trupām no zemes nāca silts, pēc pavecām olām smaržojošs svētais ūdens. Centos nomazgāt kājas, bet uz glumajiem dubļiem paslīdēju un ar visām drēbēm un dokumentiem kabatā iemaucos tajos iekšā. Nācās ģērbties nost plikam un mazgāties pilnā augumā. Bija labi, ļoti labi. Tik silti man nebija bijos kopš Rīgā pēdējo reizi plunčājos vannā. Nomazgājos pēc pilnas progas. Pārģērbos un pamazām varējām doties no šīs apburošās vietas projām kalnos.

Pēc svētās peldes Georgiji nolēma ka obligāti jānopērk gruzīnu vīns. Pēc pailgas meklēšanas kādā neparasti blīvi apdzīvotā ciematiņā mēs piestājām pie sirmas lauku tantiņas namdurvīm. Sirmā tantiņa aicināja pagalmā. Tantiņa izrādījās agrāk dzīvojusi Daugavpilī, un protams bija neizsakāmi priecīga par manu vizīti. Vopšem Georgiji sakrāva gulbītī kaudzi ar piepildītām plastmasas pudelēm. Sacīja ka tagad man vajagot atpūsties un tad vakarā, kad viņi atgriezīsies no saviem skolotājiem ( ??? ) viņi nākšot ciemos. Tagad paliku viesnīcā Viktorija. Nemaz daudz dārgāk nebija kā Inturistā. Toties istaba tāda ka futbolu var spēlēt. Likos uz auss. Ap 8 vakarā pavēru acis un nopriecājos ka Georgiju vēl nav. He, bet pēc 9 pirmais ciemiņš bija klāt. Tas bija tas Georgis kas palīdzēja no kanāla laukā tikt, pirmais ko saticis biju. Viņš bija pēc profesijas juvelieris. Un tikko tapa atklājis ka blakus istabiņā dzīvo lietuviešu ģimene. Nu Georgijs 1. nolēma ka lietuvieši jāaicina ciemos uz gruzīnu vīnu un hinkali ( gigantiskie pelmeņi ar gaļu un plūmju sulu ) Gājām klauvēt pie broļu tautas namdurvīm. Bet broļu tautas pārstāvis atteica !!! sacīdams, ka mi uže pačķi spim. Durvis broļu tautas pārstāvis aizvēra bet Georgijs 1. gruzīnu valodā ar trejstāvīgiem vārdiem lādējās. Nu ja, atteica gruzīnu viesmīlību. Ejam atpakaļ pie manis uz manu futbola stadionu. Pēc pirmās izpīpētās cigaretes mana istaba piegāzās pilna ar Georgijiem. Nu kopā jau mēs bijām tuvu desmitam. Es nezinu vai broļu tautas pārstāvji vispār aizmiga bet mēs točno negulējām. Prrrrrotams – za Boga, za papu, za mamu, zabrata i sestru, za hleb i vodu, za gostja i gostei, za lubov .................. Lobot iekšā milzu pelmeņus hinkali no milzīga alumīnija katla pienāca ilgi gaidītais rīts. Kad pārbaudīju kabatas, atklāju ka pie manis vairs nav nedz mašīnas atslēgas, no maka pazudusi baltā gulbīša tehniskā pase. Bet miega spēks bija tāds ka tajā brīdī man bija vienalga. Gulēt mēģināju. Pie durvīm klauvēja viens no dvīņu brāļiem Georgijs, viņa bračka, dvīnis arī drīz bija klāt. Tad atnāca saprotamā valodā runājošais resnais Georgijs. Teica ka agrā rītā Georgijs 1. ar balto gulbīti braucis uz Tbilisi !!!!!!!!!!!!!!! Nuja, bet braucis apciemot savu draugu, kurš pēc autoavārijas guļot komā un viņam esot tai laikā veikta acs operācija. Bet viņš jau esot atpakaļ Staļina pilsētā un mašīna jau stāv lejā. Pēc izpīpētas cigaretes ( vecā L&M parauga ) uzradās arī juvelieris Georgijs 1. Nolika uz galda gulbīša atslēgas, tehnisko pasi, nolika arī 21 laru, ko biju tipa it kā viņam aizdevis degvielai, nolika maisiņu ar vecā parauga L&M un man kļuva silti ap sirdi kas bija ieslēgta aukstajā ķermenī. Biju tomēr nobažījies par gulbīša veselību. Bet pēc apskates konstatēju ka viss atkal kārtībā. Pēc tādas Georgija 1. patvaļības sāku nedaudz tā kā kreņķēties. Man bija domā doties uz Bordžomi, un domo Georgi zināja. Līdzi pieteicās 4 gabali. Pilns gulbītis piekāpa. Atkal jau gribēja uz restoran, sacīju ka vēl pāragri. Uz kādas šķērsielas saņēmos un uzrunāju gudro, resno Georgiju. Viņš bija saprotošs un kopā ar atlikušajiem 3 Georgijiem smaidīdami izkāpa no gulbīša. Norādīja virzienu uz Bordžomi. Sarokojāmies un es ar signāla palīdzību pēdējo reizi no Georgijiem atvadījos. Tiku ārā no Staļina vīna atvara un devos ceļā. Par laimi bija saulains šodien, caur Gulbīša logu pat pulkstenis iesauļojās. Palūkojos kartē un pedālis grīgā. Aida uz Bordžomi !!!!!!!!!!!!

Bet vienā no krustojumiem, vai varbūt tumšajiem tuneļiem nokļūdos un Bordžomi tā arī neiereugu. Ceļa zīmēs vairs vārds Bordžomi neparādās. Ir tikai Poti un Batumi. Pēc kartes tas ir ļoti tālu. Bet laiks man ir, ceļš labs, nolemju braukt tālāk. Pa ceļu staigājošas govis, cūkas, kazas mani pavada līdz pat Poti. Braucot pāri kādai brangai upei pa labi skatoties logā saskatu jūru !!!! Tātad tomēr, būs tas ko nebiju cerējis, būšu tur kur nebiju plānojis. Vēl kādu laiku braucot sagurstu gana dikti lai nolemtu apstāties cik var tuvu jūrai.

Par savu pieturas vietu izvēlos fantastiska paskata monolītā dzelzsbetona ēku, kas pēc pabeigšanas iegūs tualetes funkciju. Funkcija ne funkcija bet ar skatu uz jūru. Melno jūru. Attēlā mans baltais gulbītis blakus grandiozajai celtnei.

Neskatoties uz saules stariem ir visnotaļ pavēss. Plēšot gabalos no kalniem līdzpaņemto lavašu veicu nelielu pastaigu pa krastu. Ielasu pa kādam gliemežvākam, kas te ir lielāki nekā citur biju agrāk redzējis. Saule riet. Kļūst vēl vēsāks. Ēst nav ko. Dodos tomēr tālāk uz Batumi pilsētu. Tur tumsā sameklēju kādu stāvvietu, kas izrādās atrodas tieši pie Batumi naftas termināla iebrauktuves, un tur arī noparkojos. Paveicās, pie gulbīša pienāk vīriņš apsarga formā un saka ka šeit es būšot drošībā, jo viņi ar draugu, tepat man priekšā sēžot būdiņā, apsargā terminālu. Pēc neilgas snaudas pie loga klauvē viens no apsargiem. Vaicā – Jaņis, Ti kušaķ ņehočiš ? Nu jā, haču gan. Nu davai paiģom pakušajem i potom atdihai! Ieveda Georgijs ( vēl viens ) mani savā apsardzes būdiņā, blakus sēdēja Viktora Ščerbatiha apmēriem apveltīts vīrs, teikdams – kušai, kušai, ņesķisņaisa ! Milzīga plastmasas bļoda ar tiem tur, hinkali. Nu trīs es varēju apēst bet vairāk gan ne. Lielais Georgijs tik pasmaidīja. Iedeva uzdzert vīnogu limonādi un es gāju gulēt. No rīta deviņos abi Georgiji, mazais tievais un lielais resnais, paķēram mani savu pilsētu izrādīt. Un atkal sāka gāzt lietus. Visi trīs sabēdājāmies un nospriedām ka nav ko. Parādīja baznīcas, parādīja kā Maskavas mērs Luškovs būvējas Batumi. Parādīja savu akadēmiju, parādīja milzu akvaparku ko tikai vēl būvē. Bet viss no gulbīša logiem veroties. Saciju ka man jādodas ceļā uz Tbilisi, nākamās dienas rītā lidmašīna. Gribēju braukt pa īsāko ceļu, bet Georgiji mani atrunāja. Esot bīstami un cilvēku tur gandrīz nav. Brauc vien pa to pašu ceļu pa kuru atbrauci. Sāābučojāmies, sāārokojāmies. Noregulēts pareizajā virzienā, devos uz metropoli Tbilisi. Pa ceļam atkal lopu bari un lietus. Tomēr centos kaut cik kaut kur, kaut ko apskatīties.

Pētīju palielu dzelzceļa tiltu pār kādu pabrangu upi.



Pavēroju garām traucošos transporta līdzekļus. Sākot no zirga, beidzot ar krutiem Mercedes.



Pārāk tālu no sava baltā gulbīša gan neatgāju.



Iebraucu arī kādā pļavā pagonkot ar gulbīti.



Te jau tuvu esmu kalnu pārejai un izmantojot iespēju pabradāju pa vietējo augu valsti.



Par Līgo svētkiem atcerējos.



Par Līgām.



Ar tādu busiņu kādreiz bērnībā Latgales pusē uz pilsētu braucu.



Aiz katra līkuma citi laika apstākļi. Te nāk virsū mākonis.



Esmu veiksmīgi atdevis balto gulbīti saimniekam, viņš arī mani uz lidostu aizveda. Georgijs Beradze vārdā. Pēc iečekošanās un metāla detektoriem meklēju kur var uzpīpēt. Pieaicina pie kāda smuka bāra letes, tur arī piesēžu un smēķēju. Vārds pa vārdam un letes otrā pusē esošais Georgis ielej – eto at Georgija a eto at zaviģeņija. Kopā ar kādu man nezināmu latviešu dejošanas ansambli esam iekšā lidmašīnā. Lidene nedaudz šķiet nokavējās slikto laika apstākļu dēļ. Čučāja visi kā nosisti. Rēēti kurš pavēra acis lai ieskatītos iluminatoros. Varēja redzēt kā virs mākoņiem lec saule. Nolaižamies Rīgā 6:20 pēc mūsu laika. Georgiju atlicis baigi maz, apkārt skan miegainas latviešu balsis. Te nu bija, kaut kāda antikontrabandas pārbaude vēl. Nu man viss labi ja neskaita zeltu un briljantus ko salasīju pastaigājoties gar jūru. Esmu uz brīvām kājām. Fāters atbraucis pretī, aizveda mani mājās. Kad no rīta pamodos tad paiet nevarēju, kautkas ne tā kā vajadzētu.

Nu bet tad ar sveicieniem no Georgiem.

” Eta Džordžija, tut takoje ģelo bivajet ! ”

Lūk arī pasaciņai beigas. Paldies par uzmanību, cerībās ka neaizņēmu pārāk daudz laika ar šo mazu drusciņu no visiem stāstiem.

----
<<< foto un teksts J.U. (2008) >>>