| |
[12. Nov 2015|20:58] |
Pirms gadiem desmit, kad pirmo un vienīgo reizi nokļuvu kādā islama valstī, lauzīju galvu par to - kā gan viņi ar savu garīgumu, savām lūgšanām septiņreiz dienā var dzīvot sliktāk nekā Eiropa?
To joprojām neesmu īsti sapratis. Liekas, starp garīgumu un laimīgu sabiedrību ir ļoti sarežģītas attiecības. Garīgums spiež mūs domāt par lietām, par kurām citādi nekad neaizdomātos, bet tās mēdz būt tukšas domas bez praktiska labuma.
Man liekas, tas pats kas ar garīgumu sabiedrības līmenī ir ar pašanalīzi un psihoanalīzi cilvēka līmenī. Nedaudz vispārinot var teikt, ka nevienam tā reāli nepalīdz (ja neskaita palīdzēšanu justies labāk), tikai liek izveidot dažādus naratīvus par sevi un tad pašam noticēt tiem - apreibt no pašam savām subjektīvajām, nepārbaudāmajām domām. Tās ir tikai gaisa pilis, kura pastāv tikai tik liel mērā, cik lielā var palikt izolētas no citu apdzīvotās objektīvās realitātes.
Ar to es negribu teikt, ka garīgums vai iekšējās dzīves pastāvēšana būtu negatīvas lietas, tikai to, ka tām nevajag baroties pašām no sevis (bet gan no citiem cilvēkiem, zinātnes un empīriskās realitātes). |
|
|